Somu pretizlūka stāsts

Pagājušajā nedēļā 63 gadus vecajam Hannu Moilanenam pirmo reizi ilgos gados bija sapnis par spiegiem. “Tas nebija murgs vai kāds īpaši labs sapnis, bet tas vienalga bija interesanti. Sapnī mani klienti — somi, kuri bija notverti spiegojot, parādījās ļoti sirreālā formā” — stāsta Moilanens.

Viņš nostrādāja Somijas Drošības policijā (SUPO) gandrīz 40 gadus. Lielāko daļu no šī laika viņš nodarbojās ar cīņu pret ārvalstu spiegošanu Somijā un pret Somijas pilsoņu vervēšanu nelikumīgai izlūkošanas informācijas vākšanai. Moilanena kolēģi Somijas aizsardzības spēku pretizlūkošanas dienestā viņu slavē un saka, ka viņš ir labākais savas nozares speciālists Eiropā.

Viņš aizgāja pensijā no sava darba SUPO pretizlūkošanā un no saviem daudzajiem pienākumiem pagājušā gada oktobrī. Sevis nošķiršana no aktīva pretizlūka — tas somam ir lēns process. Kad mēs runājam par SUPO, Moilanens bieži saka “mēs” un gandrīz vienmēr tūlīt izlabo sevi un saka “viņi”.

Viņš joprojām vēl nēsā mazo, spožo SUPO nozīmīti pie atloka. Lielāko daļu karjeras Moilanens bija cilvēks bez sejas. Viņa pirmās fotogrāfijas tika publiskotas 2004. gadā, pēc apmēram 30 gadiem dienesta.

Jums bija tikai 24 gadi, kad jūs 1972. gadā nonācāt darbā SUPO. Kā tas notika?

Man bija lietišķas attiecības ar SUPO pirms tam, bet es nevēlos skaidrot, ko tas nozīmē.

1960-os gados SUPO izmantoja studentus kā algotus palīgus, kuri nodarbojās ar tā saucamajām bezcerīgajām lietām. Vai tas ir šis gadījums?

Katrs lai izdara savus secinājumus. Tā bija mana sapņu profesija jau no paša sākuma. Es to uzskatīju par visa sava mūža darbu.

Kas bija jūsu pirmais smagais uzdevums?

Tas bija 1976. gada septembris. Bija tumšs rudens vakars, mana sirds sitās. Mēs sekojām Olavi Pihlmanam, valsts muitas padomes galvenajam reģistrātoram jau trīs gadus, un es ieraudzīju, ka viņš saņem no VDK cilvēka, kurš mums radīja daudz rūpju, plastmasas iepirkumu somu. Kad mēs Pihlmanu aizturējām, somā bija pudele “Koskenkorvas”, pudele viskija un aploksne ar naudu. Situācija, kad ņem ar pierādījumiem — tas ir saviļņojoši, bet pacēlums drīz pārgāja.

Jūs strādājāt SUPO piecu direktoru vadībā. Kurš bija labākais?

Bez kādām šaubām, tas bija Seppo Tītinens (1978-1990). Viņš deva dienestam modernu raksturu un panāca tam resursu piešķiršanu.

Kādas bija problēmas Tītinena laikā?

Padomju Savienība centās turēt Somiju sev kabatā caur “mājas krievu” (t.i. caur padomju diplomātu tīklu, kam bija personīgie kontakti ar atsevišķiem somiem) sistēmu, bija mēģinājumi šajā sistēmā iekļaut SuPo, bet mēs, protams, nebijām finlandizēti (termins, kas nozīmē pārmērīgu cieņu pret PSRS jūtīgumu). SuPo augšējā līmenī bija mēģinājumi stimulēt draudzīgumu un vēlēšanos sadarboties ar PSRS, bet realitātē tā nebija.

Pagājušo 40 gadu laikā kura valsts bija galvenais pretinieks?

Protams, Padomju Savienības un Krievijas izlūkdienesti. No rietumu dienestiem, ASV CIP bija sava veida sliktais puisis, viņi vienmēr spēlēja savas spēles aiz SuPo muguras. Mums tas nepatika un laiku pa laikam mēs bijām faktiski spiesti reaģēt uz CIP darbībām.

Kādus trikus Somijā izstrādāja CIP?

Austrumu izlūkdienesti gandrīz vienmēr slēpj savus kontaktus. Ar rietumu dienestiem strādā likums, ka viņu dienestu cilvēku personības mums ir zināmas. CIP ne vienmēr atcerējās šo kārtību. Bet, tai pašā laikā, viņi veica Somijā savas operācijas.

Kuru valstu spiegus vēl jāuzmana?

Mums nevajadzētu aizmirst Ķīnu — nelegālās informācijas iegūšana kļūst arvien lielāka problēma. Īpaši pieaug viņi zinātniski tehniskās spiegošanas apjomi.

Kāpēc vispār eksistē izlūkošanas dienesti?

Izlūkdienesti eksistē divu iemeslu dēļ — plaši izplatīta neuzticība mērķa valstij un vēlēšanas aizsargāt savas intereses.

Ko jūs uzskatāt par pašu lielāko maldīšanos attiecībā uz spiegošanu Somijā? Un vai tāda vispār ir?

Oļegs Gordijevskis, VDK rezidentūras vadītājs Londonā, kurš 1985. gadā pārbēga uz rietumiem, izskaitļoja, ka VDK Somijā bija 160 aģentu vai konfidenciālu kontaktu. Bet tie bija vairāk sociāli kontakti, nevis īsti aģenti. Īstus somu aģentus varēja pārskaitīt uz abiem roku pirkstiem. Iemesls, kāpēc bija tik daudz kontaktu, ir lielā Somijas atvērtībā un VDK saņēma no somiem tādu politisko informāciju, kura daudzās citās valstīs prasa aģentu darbu.

Ko par jūsu uzskatiem teica pats Gordijevskis?

Es runāju ar Gordijevski un viņš pilnīgi piekrita. Šie kontakti nebija noziegums, drīzāk morāles jautājums. Morāle cieš, kad ir dažādi oportūnisti, kuri darbojas aiz valstsvīru mugurām.

Vai notvērāt visus, kuri mēģināja spiegot Somijā?

Ceru, ka jā. Kaut arī, iespējams, bija kādas kļūdas mēroga noteikšanā.

Vai kaut kas no tā, kas ir palicis, jūs uztrauc? Kas?

Nelegāļu jautājums bija jāpaceļ daudz agrāk. Nelegāļi — spiegi, kas darbojas ar viltotām, bet ļoti pārliecinošām maskām, un nav iespējams pārbaudīt, kā viņi rodas, nesaprotot PSRS nelegāļu darbības.

Daži no viņiem ir pat parādījušies publiski: Reino Gikmans 1989. gadā, Veikko Pēlanens 1995. gadā un citi.

SUPO bija jāsāk savu pretizlūkošanas darbību agrāk. Mēs, SUPO, sākotnēji cietām no informācijas trūkuma un no zināšanu trūkuma par to, ar ko jāsāk.

Kā ir mainījusies nelegālās informācijas iegūšana pēdējos gados?

Spiegošanas politiskā cena ir pieaugusi un izlūkdienesti arvien vairāk baidās kļūt notverti. Tāpēc, skaitliski spiegošana nav mainījusies, bet darbības kļuvušas daudz izsmalcinātākas nekā agrāk.

Kāpēc pieauguši spiegošanas politiskie riski?

Aukstā kara laikā pasaulē bija skaidri iezīmēta frontes līnija, bet tagad mēs visi it kā esam draugi. Šādā situācijā būt notvertam spiegošanā ir vairāk nepieklājīgi nekā agrāk.

Vēstnieks Alpo Rusi savā grāmatā, kurai jāiznāk rudenī, raksta, ka SUPO arī esot bijis “kurmis”, kurš varējis ietekmēt Austrumvācijas izlūkdienesta Stasi darbību izmeklēšanu. Vai jums ir zināms par citu valstu izlūkdienestu mēģinājumiem ieviest SUPO “kurmjus”?

Mēģinājumi iefiltrēt “kurmjus” SUPO ir bijuši, bet tie neko nav devuši. Bet Stasi un Rusi darbību izmeklēšanas bija bez kādām aizdomām par “kurmju” darbību.

Vai ir bijuši kādi mēģinājumi iefiltrēties SUPO?

Bija vairāki, kas bija nopietni. Es tagad par tiem nestāstīšu, detaļas labāk atstāt nākošajai grāmatai par vēsturi.

Vai jūs zināt kādu no saviem kolēģiem, kurš izrādījies “kurmis”?

Doktors Gabriels Gasts strādāja Rietumvācijas izlūkdienestā un, kā izrādījās, bija augsti stāvošs Stasi “kurmis”. Tā bija ļoti nepatīkama sajūta. Tas lika man samulst.

Gasts pārgāja pretējā pusē mīlestības dēļ, spiega-Romeo savaldzināts.

Moilanens stāsta, ka pretizlūka profesijā, galu galā noteikti parādīsies cilvēka rakstura īpatnības, pat ja seno paziņu vairs nekad neieraudzīsi.

Vecie kolēģi un paziņas, protams, uztur sakarus visā pasaulē. Kolēģis no Zviedrijas, pretizlūkošanas eksperts, arī aizgājis pensijā, nesen apciemoja Moilanenu viņa mājiņā Kainu.

Moilanena 40 gadu karjera SUPO beidzās pagājušajā gadā, kad viņš oficiāli nodeva ieroci un žetonu.

Es ļoti reti lietoju ieroci, bet kad nodevu žetonu, man bija rūgtuma sajūta — Un tas ir viss?

Avots:   Confessions of a SUPO man

Ir arī diezgan labs tulkojums krieviski: Откровения финского контрразведчика.

Comments are closed.