Sociālā steganogrāfija

Karmena un viņas māte ir tuvas. Viņai no mātes nav nekas slēpjams un viņas māte ir viņas draugos Facebook. Protams, Karmenas māte ne vienmēr izprot Facebook sociālos protokolus un Karmenu tas reizēm kaitina. Viņa ienīst, ka māte komentē gandrīz katru viņas ierakstu, tāpēc, ka tas “visus aizbaida… Visi pazūd pēc manas mātes ieraksta. Tas galīgi nav cool, ka tava māte ir visur. Tas ir tizli.” Tiesa, viņa saprot, ka māte to ir domājusi labi un dažreiz izmanto to (biežo komentēšanu) savā labā. Kamēr kopumā Karmena priecāja par mātes klātbūtni, viņa zina, ka māte reaģē pārlieku saasināti. Lai samazinātu šādus gadījumus, Karmena izvairās rakstīt par lietām, kuras māte varētu pārprast. Tas rakstīšanu reizēm dara sarežģītu un Karmenai ir jāpapūlas, lai tekstu dažādi cilvēki saprastu dažādi.

Kad Karmena sarāva attiecības ar savu puisi, viņa nebija laimīgākajā noskaņojumā. Attiecību saraušana notika brīdī, kad viņa bija skolas ekskursijā un māte jau tāpat bija nervoza. Sākumā Karmena gribēja atzīmēt saraušanu ar vārdiem no dziesmas, kuru viņa klausījās, bet tad saprata, ka dziesmas vārdi ir visai depresīvi un uztraucās, ka, ja māte tos izlasīs, viņa padomās, ka kaut kas ir slikti un viņai pašai kļūs slikti ar sirdi. Tad viņa izdomāja nevis rakstīt nevis šīs dziesmas vārdus, bet tā vietā ierakstīt Monty Pythona “Vienmēr paskaties uz dzīvi no gaišās puses” (“Always Look on the Bright Side of Life”). Šī stratēģija izdevās. Māte ierakstu nokomentēja, ka viņa izskatās laimīga, bet tuvākie draugi zināja, ka dziesma skan filmā, kuras varoņus nogalinās. Viņi uzreiz saprata, kā Karmena jūtas.

Privātums publiskajā laikmetā

Karmena lietoja sociālo steganogrāfiju. Viņa slēpa informāciju tur, kur tā bija visu acu priekšā, radot ziņu, kuru varēja izlasīt vienā veidā tie, kuri nebija informēti un izlasīt citādāk tie, kas kaut ko zināja. Viņa rakstīja vairākām auditorijām vienlaikus, paļaujoties uz to, ka kulturālās atšķirības dos iespēju atšķirīgi interpretēt. Lai arī viņas sākotnējais mērķis bija atdalīt māti no draugiem, viņas ziņojums bija bezjēdzīgs plašākai auditorijai, kura nezināja, ka viņa ir sarāvusi attiecības ar savu draugu. Cik šiem cilvēkiem bija saprotams, Karmena bija publicējusi tikai interesantus dziesmas vārdus.

Sociālā steganogrāfija ir viena no privātuma taktikām, kuru padsmitnieki lieto daļēji publiskos forumos, līdzīgi kā Facebook. Kamēr pieauguši strādā sistemātiski, izslēdzot nevēlamos cilvēkus ar privātuma iestādījumiem, padsmitniekiem šāda iespēja izslēgt noteiktus pieaugušos, piemēram vecākus, pagaidām nav. Šī iemesla dēļ viņi ir izstrādājuši tehnikas, kā sazināties ar saviem draugiem, kad viņu vecāki visu dzird. Sociālā steganogrāfija ir viena no lietotajām formām. Viņi dara to tādēļ, ka viņi rūpējas par savu privātumu, nevēlas pārpratumus, tādēļ rūpējas par specifisku komunikāciju dažādos segmentos. Un viņi zina, ka piekļuves tiesību tehniski ierobežojumi nespēs noturēties pret vecāku pieprasījumu dot piekļuvi. Šādā veidā viņi atrod apkārtceļus ierobežojumiem. Un, rīkojoties šādā veidā, viņi atkārto seno laiku praksi.

Senās metodes

Steganogrāfija ir sena metode, kā cilvēki slēpa savus ziņojumus visiem redzamās vietās. Neredzamās tintes, tetovējumi zem ziņneša matiem un ziņojumi, noslēpti zīmējumos — tie ir tikai daži veidi, kā tika lietota steganogrāfija. Kriptogrāfi ir steganogrāfijas apsēsti, jo ir grūti atšifrēt ziņojumu, ja tu nezini, kur to meklēt. Tādēļ arī spiegu filmās mīl steganogrāfiju. Starp citu, arī parasti cilvēki reizēm izmanto steganogrāfiju, slēpjot informāciju tā, ka to sapratīs tika daži. Bērni mīl izmantot kodus un pieaugušie bieži izliekas, ka tos nesaprot vai nespēj atklāt slepenos ziņojumus, kas uzrakstīti ar rotaļlietu veikala “neredzamo tinti”. Tai pat laikā, bērniem izaugot, viņi kļūst nobriedušāki savā saziņā, atklājot, ka valodai ir daudzi slāņi un daudzas nozīmes. Viņi bieži to iemācās, kad tiek pārprasti.

Mani valdzina, ka tīņi paņem šos paņēmienus digitālajā pasaulē, atpazīstot dažādas auditorijas un iemācoties runāt slāņos. Ne vienmēr viņiem veicas. Reizēm lietas, kas domātas vienā veidā, tiek pārprastas un iztulkotas visos iespējamos citos veidos. Bet tas nenozīmē, ka tīņi neeksperimentē un nemācās. Es ceru, ka viņi iemācās daudz niansētākus privātuma vadības ceļus, nekā mēs – pieauguši. Kāpēc? Tāpēc, ka viņiem tas nepieciešams. Jo vairāk viņi dzīvo publisku dzīvi, jo vairāk viņiem būs ko slēpt visiem redzamā vietā.

Atstāsts no: Social Steganography: Learning to Hide in Plain Sight

Atrasts pie Bruce Schneier: Social Steganography