jūnijs 2010
P O T C P S Sv
« Mai   Jūl »
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
282930  

Spiegs, kurš NATO nodarīja vislielāko ļaunumu

Ilgus gadus, ieņemot vadošu amatu Igaunijas Aizsardzības ministrijā, Hermanis Simms nopludināja slepenu NATO izlūkošanas informāciju un Rietumu aģentu vārdus Krievijas ārējās izlūkošanas dienestam. Slepenā analīzē NATO ir secinājis, ka bijušais VDK pulkvedis ir bijis viens no vispostošākajiem spiegiem NATO vēsturē.

Ikviens varēja padomāt, ka Hermanis Simms ir pelnījis būt cienījams. Tā bija pirmdiena, 2006. gada 6. februāris un viņš bija tērpies labākajā uzvalkā, lai dotos uz pasākumu visas dienas garumā. Viņš bija saņēmis ielūgumu uz Igaunijas Prezidenta pili lai saņemtu “Baltās zvaigznes” ordeni par savu kalpošanu Igaunijas tautai. Tā bija ironiska izvēle.

Simm

Tā nebija vienīgā medaļa, kuru Simms saņēma par savu darbību šajā gadā. Bija arī cits apbalvojums, kuru viņš varēja apskatīt tikai uz datora ekrāna, lai tas neapdraudētu viņa drošību. Sergejs Jakovļevs, viņa kurators no Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta, parādījās uz ekrāna, lai parādītu viņam medaļu. Vēl Jakovļevs informēja Simmu, ka viņš ir paaugstināts dienesta pakāpē par ģenerālmajoru par to, ka viņš ir informējis Maskavu par visiem zināmajiem un arī aizdomās turamajiem krieviem, kas spiegojot NATO labā. Vēl Jakovļevs pastāstīja savam labākajam spiegam, ka prezidents Putins ir bijis ļoti patīkami pārsteigts.

Četrus gadus vēlāk, Simms bija sasniedzis savas karjeras beigu fāzi. Patiešām, savā nozarē — spiegošanā — tas nav nekas neparasts, pavadīt vecumdienas šaurā cietuma kamerā. Simms ir ieslodzīts funkcionālā, post-padomju būvē, celtā no armēta betona Igaunijas pilsētā Tartu. Viņš valkā cietuma formu un meklē mierinājumu Bībelē. Fotogrāfijās viņš ir redzams kā vecāks, sirms vīrietis ar skumju acu skatienu.

Tas ir tas pats cilvēks, kuru NATO savā slepenā 141 lapu garā ziņojumā ir atzinis par spiegu, kas bijis “vispostošākais Alianses vēsturē”. Ziņojums norāda, ka Simmam, bijušajam Igaunijas Aizsardzības ministrijas drošības vadītājam, bija pieeja pie visslepenākajiem NATO dokumentiem, kurus Igaunija saņēma pēc pievienošanās NATO 2004. gada pavasarī. Līdz pat savam arestam 2008. gada septembrī viņš, kā tiek uzskatīts, slepeni nodevis Krievijai tūkstošiem šo dokumentu. Daži no tiem saturēja ļoti slepenu informāciju par NATO aizsardzības politikām, ieskaitot kriptogrāfisko sistēmu izmantošanu, iepirkšanu, uzstādīšanu un apkopšanu.

28 NATO valstis dalās ar noslēpumiem

Saskaņā ar slepeno NATO ziņojumu, spiegs ir atklājis plašu spektru NATO izlūkošanas ziņojumu un analīžu, ieskaitot tās, kas attiecas uz terorisma apkarošanu, uz slepeniem militāriem plāniem un pretizlūkošanu. Ziņojumā secināts, ka nekad agrāk spiegs tik ilgi nav ticis klāt tik lielam apjomam militāro noslēpumu.

Protams, Simms nav vienīgais spiegs NATO vēsturē. Rainer Rupp, rietumvācietis, kurš darbojās ar koda vārdu “Topāzs”, gadiem piegādāja slepenu informāciju Stazi, bijušās Austrumvācijas slepenajam dienestam. Franču virsnieks Pierre-Henri Bunel piegādāja Dienvidslāvijai ziņas par NATO bombardēšanas plāniem Kosovas konflikta laikā. Daniel James, britu ģenerāļa personīgais tulks, nodeva Irānai slepenu informāciju par savas valsts militārajām operācijām Afganistānā.

Bet Simma gadījums parāda, cik daudz riska NATO ir uzņēmies, pēc Aukstā kara pakāpeniski paplašinoties uz austrumiem. Katrai no 28 dalībvalstīm ir piekļuve pie gandrīz visas organizācijas slepenās informācijas. Lietpratējiem tās jau ir pietiekami lielas problēmas. Bet vēl vairāk satraucoši ir tas, ka vecās elites biedri, kuri bija kādreiz lojāli pavisam citai politiskajais sistēmai, tagad strādā dažu jauno dalībvalstu drošības orgānos. Citiem vārdiem – tie ir tādi cilvēki, kā Hermanis Simms.

Strauja izaugsme

Simms dzimis ārlaulībā 1947. gadā maijā mazā Igaunijas pilsētiņā Suure-Jaani. Kad viņam bija divi gadi, viņa māte knapi izbēga no Staļina etniskās tīrīšanas un izsūtīšanas uz Sibīriju. Drīz pēc tam viņa apprecējās un atstāja dēlu dzīvot kopā ar vecmāmiņu un tanti. Skolā viņš tika uzskatīts kā godkārīgs, darbaspējīgs un labi pielāgojies.

1966. gadā, kad Simms Tallinā studēja ķīmiju, viņš bija liecinieks kautiņam starp jauniešu bandu un policiju pie kino pilsētas nomalē. Viņš iejaucās un ar viņa palīdzību policijai izdevās bandu uzvarēt. Policijas virsnieki bija pārsteigti, ka students, vienīgais no visiem, bija nācis viņiem palīgā. Tad viņi viņam piedāvāja darbu. Žurnālists Mihkel Kärmas, kurš Igaunijas televīzijai filmēja “The Spy Inside”, dokumentālo filmu par Simma lietu, saka, ka tas esot bijis sākums viņa karjerai KGB, padomu izlūkdienestā.

Simms savu jauno darbu esot turējis noslēpumā no ģimenes. Tante, kura Staļina laikā bija piedzīvojusi vajāšanas, bija sašutumā, kad to uzzināja. Neilgi pēc tam viņš tika iesvētīts Suure-Jaani baznīcā, un arī to viņš paturēja noslēpumā no ģimenes.

Simms ātri virzījās uz augšu karjerā policijā. 1975. gadā viņš ar izcilību pabeidza PSRS Iekšlietu ministrijas akadēmiju. Tāpat viņš iestājās Komunistiskajā partijā, kas bija nepieciešams solis, ņemot vērā to, ka viņa darbs bija pavadīt delegācijas uz ārzemēm un ka šādi darbi tika rezervēti tikai politiski uzticamiem. Viņa meita ir dzimusi 1974. gadā no sakara ar stjuarti. Tagad viņā ir datorspeciāliste Eiropol, Eiropas policijas organizācijā.

Mainās laiki un (acīmredzot) lojalitātes

Kad sākās PSRS noriets, Simms bija pulkvedis un bija jau saņēmis 44 apbalvojumus, ieskaitot trīs medaļas, kuras piešķir par priekšzīmīgu dienestu. Bet viņa vecā pasaule beidza pastāvēt. Kad Igaunija, bijusī PSRS republika, 1991. gadā kļuva neatkarīga, KGB bija jāpamet sava galvenā mītne Tallinā un jāpārtrauc visi oficiālie sakari ar Simmu.

Pēkšņi Simms kļuva par Igaunijas neatkarības censoni. Kad īstenie komunisti 1990. gada maijā uzbruka parlamenta ēkai un valdības mājai Toompea kalnā Tallinas centrā, Simms uzņēmās vadīt jaunās valdības aizsardzību. Pēc tam viņš tika sumināts kā varonis un baumas, ka viņš slepeni palīdzējies krieviem aizmukt, drīz esot aizmirsušās.

Šajā brīdī Simms atgriezās, pavirzoties uz priekšu savā karjerā. Viņš kļuva par Harju apriņķa, kur atrodas Tallina, policijas vadītāju, viņš uzraudzīja PSRS armijas izvešanu un nodrošināja padomju kodolieroču izvešanu. 1994. gadā viņš tika izvirzīts uz Baltijas valstu nacionālo policijas spēku vadītāja amatu. Bet pēc nepilniem sešiem mēnešiem viņš tika apsūdzēts korupcijā, ko viņš kategoriski noliedza. Viņam tika piedāvāts zemāks amats, bet viņš to noraidīja un tā vietā devās pensijā.

Atkārtota pieņemšana darbā KGB pēctečos

1995. gada jūlijā, pēc tam kad izjuka viņa attiecības ar 20 gadus jaunāko draudzeni, Simms devās iepriekš neplānotā ceļojumā uz Tunisiju. Vismaz, tā viņš to vēlāk stāstīja. Saskaņā ar Simma teikto, tur viņam pienācis klāt vecs paziņa no viņa KGB laikiem, un teicis: “Tas esmu es, Valentīns.”

Valērijs Zencovs — ar koda vārdu “Valentīns” — ir dzimis Berlīnē 1946. gadā. Tāpat kā Simms, viņš apmeklēja universitāti Tallinā un sāka savu karjeru KGB agrīnā vecumā. Lai gan viņš oficiāli devās pensijā Krievijā 1991. gadā, slepenajā NATO ziņojumā teikts, ka šajā periodā viņš bijis aktīvs, veidojot aģentu tīklu Baltijas valstīs.

Simms apgalvo, ka viņš pretojies Zencova sākotnējiem centieniem sevi savervēt. Bet viņš saka tajās dienās viņš bija nesen atlaists un juties nekam nederīgs. “Neuztraucieties par to,” Zencovs atbildējis, pirms sācis izmant draudus atklāt Simma KGB pagātni un izdarīt spiedienu uz viņu. Četrus alus vēlāk, Simms atmaiga, uzstājot, lai viņam atkal tiktu dota pulkveža pakāpe, ja viņš atgrieztos dienestā. No tā brīža viņš bija Krievijas ārējās izlūkošanas dienesta SVR aģents un SVR ir viens no KGB pēcteču dienestiem.

Atgriešanās spiegošanā

Tas bija stāsts, ko Simms pats stāstīja. Bet NATO izmeklētāji domā, ka ir arī iespējams, ka viņš nekad nav pārstājis būt aģents, un viņš palika Igaunijā “gulēt”, lai sagatavotu savu turpmāko karjeru.

Neilgi pēc viņa atgriešanās no Tunisijas un bez kāda acīmredzama iepriekšēja paziņojuma Simms tika izsaukts uz Igaunijas Aizsardzības ministriju. Tur viņš saņēma pārsteigumu — iecelšanu analīzes nodaļas direktora amatā. Viņa darba pienākumos ietilpa attīstīt kontaktus ar Eiropas Savienību un NATO un sagatavot savu valsti pievienoties Rietumu aizsardzības aliansei.

Tajā pašā laikā viņš slepeni pārsūtīja lai krieviem visu, kam viņš tika klāt, gan dokumentu fotogrāfiju vai fotokopiju veidā. Zencovs viņam deva precīzas instrukcijas. Piemēram, Simmam bija norādījums filmas ruļļus likt tukšās dzērienu kastēs, vai nu sarkanā vai oranžā krāsā, samīcīt tās it kā tās būtu atkritumi un izmest tos atkritumu tvertnēs parkos. Katra no šīm slēptuvēm tika izmantota tikai vienreiz. Tāpat Simms un viņa Krievijas kurators tikās 16 reizes, turklāt 10 dažādās valstīs.

Šajā pat laikā Simm piedāvā sniegt informāciju Bundesnachrichtendienst (BND), Vācijas ārējās izlūkošanas dienestam, un kļuva par vienu no viņu avotiem. Viņš informēja BND par krieviem un kriminālajām organizācijām Baltijas valstīs un saņēma labu samaksu par informāciju.

Jauns kurators

2001.gada jūlijā Simms apprecējās ar Heeti, bijušās Padomju Savienības policijas virsnieci, kurai arī bija pārsteidzoša karjera pēc aukstā kara un kura vadīja policijas departamenta juridisko nodaļu. Viņa bieži pavada viņu braucienos uz ārzemēm. Tiekoties Helsinkos 2001. gada novembrī, Zencovs no viņa atvadās. Viņš dodas pensijā, un Simmam jauns kurators, vārdā Antonio Amurett de Jesus Graf.

Tas bija kurators ir viltotu portugāļu identitāti. Viņa īstais vārds bija Sergejs Jakovļevs, un viņš bija SVR darbinieks bez saistības ar kādu vēstniecību. NATO uzskata, ka Jakovļevs vadīja visu Krievijas aģentu tīklu Baltijā. Simms un Jakovļevs pirmo reizi tikās dzelzceļa stacijā Tallinas nomalē. Par zīmi, ka gaiss ir tīrs, Simms nesa somu kreisajā plecā.

Simma attiecības ar savu jauno kuratoru bija vēsas, bet profesionālas. Simms saņēma aģenta standarta atalgojumu par apmēram € 1000 mēnesī, plus € 200 piemaksu par viņa veselības aprūpei. Jakovļevs arī apgādāja viņu ar digitālo fotokameru, portatīvo datoru, USB atmiņām un tablešu konteineru ar dubultdibenu atmiņas karšu slēpšanai. Simm fotografēja, kopēja un glabāja tūkstošiem dokumentu. Viņš nogādāja savus materiālus uz 14 tikšanās vietām visā Eiropā, izņemot Lielbritāniju (“pārāk daudz kameru”), Norvēģijā (“pārāk dārgi”) un Vācijā (“pārāk daudz policijas kontaktu”).

Pirms katras tikšanās reizes Simmam bija jānosūta ciparu kodu no publiska telefona automāta uz Jakovļeva peidžeri. Kods sastāvēja no viņa identifikācijas numura 242 un numura 55, kas nozīmēja, ka tikšanās varētu notikt norunātajā vietā. Tad viņam bija jāgaida Jakovļeva tuvošanās. Ja gadītos problēma, Simmam būtu jāievada numurs 77, bet nekad nekādas problēmas nebija.

Nodevība

Igaunija kļuva par NATO dalībvalsti 2004. gada 29.martā. Simms izveidoja Valsts drošības pārvaldi kā Igaunijas Aizsardzības ministrijas struktūrvienību. Savā jaunajā amatā viņš lēma, kuram būs pieejami kādi dokumenti. Tāpat viņš bija atbildīgs par slepeno dokumentu aizsardzību, par drošas datu pārraides sistēmu ar NATO un ES un valsts pārstāvju drošības pārbaudēm.

Simma Krievijas kontakti bija īpaši ieinteresēti šifrēšanas tehnoloģijās, un viņš sniedza tik daudz informācijas par šo tēmu, ka NATO pēc tam savā slepenajā ziņojumā varēja konstatēt, ka Simms darbības rezultātā alianse ir “daudz neaizsargāta pret kiberdraudiem un uzbrukumiem”, jo “mūsu vājās vietas tagad labi zināmas mūsu pretiniekiem.” Trīs nedēļu ilgais kiberuzbrukumu vilnis Igaunijai 2007. gadā, kurš praktiski izslēdza valsti, deva satraucošu pierādījumu draudu nopietnībai.

Tajā pat laikā vairums Simma dienesta pienākumu bija meklēt iespējamos spiegus. Viņam bija jāatrod atbildes uz līdz pat 60 jautājumiem par kandidātiem, tostarp tiem, kas saistīti ar viņu hobijiem un iespējamos trūkumus attiecībā uz automobiļiem, sievietēm un alkoholu.

NATO ziņojumā kā “īpaši satraucoša” ir minēta Simms dalība ikgadējās drošības konferencēs alianses militārajā štābā Monsā, Beļģijā, kā arī divās pretizlūkošanas konferencēs 2006. un 2007. gados.

Konferencē, kas notika Holandes pilsētā Brunssum 2006. gadā, dalībniekiem tika izplatīts CD, kas saturēja visu zināmo un iespējamo Krievijas spiegu NATO vārdus, tāpat arī sīku informāciju par dubultajiem aģentiem. CD “tika nolikts tieši uz Putina galda” un “izraisīja diezgan lielu satraukumu” Maskavā, Jakovļevs teica, skaidri uzslavējot izcilo spiegu. Par nodevību Simms saņēma € 5000 prēmiju un tika paziņojumu, ka viņš ir paaugstināts par ģenerālmajoru.

Atklāšana

Saskaņā ar slepeno NATO ziņojumu, šī nodevība ietekmēja aliansi smagi un uz ilgu laiku. Pēc neilga laika Rietumu pretizlūkošanai radās aizdomas pret Simmu. Tiešais iemesls tam nav zināms. Izmeklēšana, kurā piedalījās gan BND un FBI, sākās 2008. gada 26. maijā ar kodētu nosaukumu “White Knight” (Baltais bruņinieks). Simmu, kurš šajā laikā Igaunijas aizsardzības ministra padomnieks, sāka novērot.

2008. gada 16. septembrī Simma kurators piezvanīja viņam uz mobilo telefonu, kas ir kliedzošs drošības noteikumu pārkāpums. Kurators nekad nebija gājis uz kontaktu tik atklāti. Sarunas laikā Jakovļevs atcēla plānoto tikšanos. “Es esmu slims,” viņš teica šajā sarunā, kuru KaPo (Igaunijas drošības policija) ierakstīja.

Trīs dienas vēlāk cilpa ap Simmu savilkās stingrāk. Viņš tika nepārtraukti izsekots. Konkrētajā pēcpusdienā viņš un viņa sieva brauca uz Röömu iepirkšanās centrā Keilā, mazā pilsētiņā netālu no rindu māju Saue ārpus Tallinas nopirkt torti savai pamāte. Ejot atpakaļ uz savu automašīnu, viņš tika arestēts. Aiz stūra bija novietota ātrās palīdzības automašīna gadījumam, ja Simms pretotos. Bet viņš nepretojās.

simm-1

Simma lauku mājā policija atklāja viņa spiegošanas iekārtas, slepenu dokumentu kaudzes, divas pistoles, divas šautenes un papīra gabalus ar Jakovļeva norādījumiem, komplektā ar Jakovļeva DNS. Jakovļevs bija pazudis bez pēdām un vēlāk tika baumots ka viņš aizbēdzis uz Amerikas Savienotajām Valstīm.

Sods

2009. gada 25. februārī Simmam piesprieda 12 gadus cietumā. Viņam tika piespriests arī atlīdzināt zaudējumus aptuveni € 1300000 un atgriezt valdībai 85000 € par saņemtajām algām.

simm-2

Vairākas mājas un īpašumi tika konfiscēti kā nodrošinājums, tajā skaitā puse no lauku mājas, viņa daļa rindu mājā Saue, ducis akvareļu un eļļas gleznu, un 44 monētu kolekcija.

Gadu pirms viņa apcietināšanas, Simms bija ziedojis svečturi baznīcai viņa dzimtenē Suuri-Jaani. Dāvana nedeva viņam nekādu laimi. Pat cerība pavadīt savus zelta gadi kā atvaļinātam ģenerālim Krievijā izrādījās ilūzija. Savā pēdējā tikšanās reizē Jakovļevs informēja viņu, ka viņa dienesta pakāpe un medaļas nekad nav pastāvējušas, un ka viņš ir nekas vairāk kā apmaksāts nodevējs.

Avots: New Documents Reveal Truth on NATO’s ‘Most Damaging’ Spy.

10 comments to Spiegs, kurš NATO nodarīja vislielāko ļaunumu

  • Murzis

    He. Tas pēdējais teikums pielikts, lai potenciālais “lasītājs-spiegs” nekādā gadījumā neiedomātos, ka Maskava varētu savus labvēļus arī apbalvot? :D

    • Jānis

      Tas jāprasa autoram. Šeit no sevis neko klāt neliku. Bet intervijā vienam Krievijas izdevumam Simms saka, ka viņš esot uzmests un pamests no Krievijas puses.

  • solaris

    Manuprāt, aplams un nejēdzīgs latviskojums tas ‘uzmests’, no krievu ‘кинули’. Latviski ir – piemānīts.
    Mūsdienās vispār, vai nu pārgudrie valodnieki ievieš tādus terminus, kas ausīs griež (visādas ‘Īslandes’ un ‘kājenes’) vai arī visi lieto neizdevušos latviskojumus no svešvalodām. Un lai tiktu saprasts, gandrīz vai nākas māžoties līdzi. :(

    • Jānis

      Taisnība. Bet savā privātā pasākumā varu atļauties reizēm arī kādu valodas vaļību un nepieturēties vienmēr pie stingrākajām normām. Vienkārši iepatikās salikums “uzmests un pamests” un nolēmu rakstīt tā.
      Pašam šķiet, ka dažas vaļības pilnībā kompensēju ar pareiziem latviešu vārdiem daudzās citās vietās, nelietojot citur pierastos “ierindas pilsoņus”, nejaucot karavīrus ar kareivjiem, silikonu ar silīciju un tamlīdzīgi :)

  • ZBH

    Tie tai NATO ir fantastiski olgalvji, ka spiegu info cep diskos un dala konferencē. Lai cik slepena un ierobežota tā konference būtu. Vispār olgalvji, ka tas viss glabājas un ir pieejams kaut kur vienuviet.

    • Jānis

      Piekrītu, šī izdarība mani arī pamatīgi izbrīnīja. Un, kā izskatās, viņiem slepenā informācija tiek izplatīta terabaitiem un kubikmetriem, un tad paši brīnās, ka tā aizplūst.

      • ZBH

        Pēc visa šī tas angļu ministrs uz ielas ar slepeniem dokumentiem pa virsu visai ķīpai rokā vairs nešķiet tik stulbs uz pārējo fona.
        Njā, nav nekā praksē labāka par decentralizētām kartiņām :)
        Ja kas, es nezināju, ka PSRS bija policisti. Būtu vismaz par zemessargiem pārtulkojis, precīzāk būtu :)

        • Jānis

          Šoreiz gribēju atstāt kā ir. Principā varēju likt klāt tulkotāja piezīmi par policiju, miliciju, par KGB un VDK un vēl šo to, bet vai nav skaidrs tāpat? Pa lielam jau nekas nemainās.

  • Māris

    Paskatījās, ka zālē nesēž neviens KGB formastērpā, ar auseni un izpletni, un visiem izdalīja slepenos diskus ;-)

  • ZBH

    Vispār atcerējos vienu frāzi, ko piedēvē kādam KGBšņiku cipargalvam, ka VDK kodus parasti nevis lauž, bet pērk. Izrādījās pat līdz riebumam taisnība.