Šī gada sākumā starptautiska pētnieku grupa ziņoja, ka viņiem ir izdevies uzlauzt RSA šifru ar 768 bitu atslēgu. Viņu secinājums bija, ka šobrīd par drošu būtu uzskatāma 1024 bitu atslēga. Laušanas process pētnieku grupai prasīja apmēram pusgadu ar 80 procesoru matricu. Šī procesoru matrica un visādi tikai speciālistiem saprotami matemātiski paņēmieni ļāva pusgadā izdarīt darbu, kas citādi būtu prasījis viena jaudīga, bet parasta procesora 1500 gadu darbu. Tādēļ ļoti interesants bija nupat ziņojums, ka cita pētnieku grupa no Mičiganas universitātes ir uzlauzusi RSA-1024 un paveikusi šo apbrīnojamo darbu, kas ir apmēram 1000 reizes grūtāks, ar 81 Intel Pentium 4 procesora puduri apmēram 100 stundās! Vai tas nozīmē, ka ir radikāli jāpārskata visa datu drošība, kur lietota RSA šifrēšana? Izrādās, ka lielai trauksmei pamata vēl nav, jo nav atrasts būtisks trūkums pašā RSA algoritmā.
Mičiganas universitātes pētnieki ir izpētījuši un pārbaudījuši cita veida uzbrukumu – nevis pašam šifrēšanas algoritmam, bet gan datoram, uz kura šī šifrēšana ir realizēta. Un pat vēl drusku specifiskāk – OpenSSL bibliotēkai, kura izmanto RSA. Pētnieki modificēja datoru tādā veidā, ka pazemināja procesora barošanas spriegumu līdz līmenim, kamēr tas vēl strādā, lai pēc tam varētu raustīt procesora barošanas spriegumu vēl zemāk, kas noved pie skaitļošanas kļūdām. Raustot barošanas spriegumu nevis kā pagadās, bet precīzi noteiktā veidā, tas noved pie nelielām, bet sistemātiskām kļūdām procesora darbībā.
Analizējot un apstrādājot procesora kļūdas, pētniekiem apmēram 100 stundu laikā izdevās bitu pa bitam iegūt slepeno atslēgu. Pie tam – uzbrukums kā tāds teorētiski ir nepamanāms, jo procesors turpina savu parasto darbību.
Uzbrukuma tehnoloģija ļoti ierobežo iespēju šo uzbrukumu izmantot praksē. Lai, piemēram, ielauztos kādā bankas maksājumu sistēmā, vajadzētu iekļūt bankas serveru telpā un piekļūt nepieciešamajam procesoram, lai varētu veikt izmaiņas tā elektrobarošanas ķēdē. Ja tā nav ļoti bezrūpīga banka, tas neizskatās kā vienkārši paveicams uzdevums. Citi speciālisti arī norāda, ka uzbrukums izmanto nelielu kļūdu OpenSSL bibliotēkā, un šī kļūda esot viegli labojama un risks lietotājiem neesot liels.
Lielākas iespējas šādu uzbrukumu veikt esot pret tām ierīcēm, kurās izmantotā slepenā atslēga ir noslēpta pašā sistēmā, piemēram – iPhone, spēļu konsolē vai satelītu vai kabeļu TV abonentu kartēs. Bet šo ierīču atslēgu uzlaušana var pat būt pašu īpašnieku interesēs 
Lasāmviela:
Katram līdzeklim ir pretlīdzeklis
Šeit tikai atliek piekrist teicienam – NO katras bezizejas ir vismaz trīs izejas. Jautājums – Vai mēs tās redzam?
Šeit mēs redzam, ka IT drošība no fiziskās drošības nav atraujama. Starp citu, tā ir lieta, kuru mūsu jaunā IT drošības likumprojekta autori vai nu nespēj, vai negrib saprast.
IT likumprojekts aizies uz URĀ! Kas ir šī likumprojekta autori, ministriju referenti vai speciālisti? Kādas ir viņu zināšanas un pieredze? Cik TAD ILGS LAIKS bija dots, lai šādu nopietnu likumu izstrādātu?
Manuprāt, secība varētu būt:
1.Identificējam, ka vajag kaut ko šajā jomā darīt;
2. Kāds vēlās savas pogas piepulēt!;
3. Tiek dots uzdevums mēneša laikā izstrādāt LIKUMU!;
4. Raujamies vaiga sviedros!;
5. Paredzētajā termiņā “iegrūžam” likumdevējiem;
6. Visdrīzāk ka iebildumi nerodas un likumu pieņem, kā arī izsludina!
7. Sākam domāt kā to izstrēbt un interpretēt!
Šādu secību ir pierādījuši, jau vairāki likumprojekti un sagatavotie grozījumi tajos. APK, Likums par policiju (ostu policija). Bez tam izmaksu sadalījums starp valsts un privāto sektoru, kā ierast tiek taktiski neizpausts līdz MK noteikumu pieņemšanai. Par publisko apspriešanu nemaz nerunāsim!