Par “stratēģiskajām” videokamerām

Šodien par šo jautājumu bija sižets TV3 raidījumā “Nekā personīga” un tur teikto diezgan precīzi atstāsta vairākas interneta publikācijas:

Valsts nepārdomāti vēlas ierobežot slepenos filmētājus

Valsts nolēmusi daudz stingrāk kontrolēt, kas un kāpēc lieto mazas videokameras slēptai filmēšanai. Kopš pērnā gada nogales tās atzītas par stratēģiskas nozīmes precēm, kuru glabāšanai un lietošanai nepieciešama Iekšlietu ministrijas atļauja, ziņo raidījums “Nekā personīga”.

Acīmredzot valsts mērķis ir ierobežot slepenu filmēšanu, kas aizskar cilvēku privāto dzīvi, taču tā vietā, lai noteiktu jomas, kur nedrīkst iejaukties cilvēku privātajā dzīvē un aizsargāt tās, MK noteikumi vienkārši noteikuši turpmāk kontrolējamo kameru tehniskos parametrus. Tie ir tik izplūduši, ka par stratēģiskās nozīmes preci kļuvuši arī iekārtas, kas vecākiem ļauj sekot kā blakus istabā guļ viņu mazulis.

Stratēģiskas nozīmes preču saraksts domāts, lai ierobežotu tādu iekārtu izplatību, kas var apdraudēt cilvēku privāto dzīvi. Stratēģiskās nozīmes preces līdz šim bija noklausīšanās iekārtas, ierīces ar ko pārtvert datoru ziņojumus vai atmūķēt atslēgas. To izmantošanai nepieciešama Iekšlietu ministrijas atļauja. Kopš pērnā gada novembra tāda vajadzīga arī miniatūra veida videokamerām, jo saraksts papildināts ar šādas preces aprakstu: Vadu un bezvadu video kameras un televīzijas kameras (izņemot mobilos telefonus un datoru kameras), kuras maskēti kā citi priekšmeti, vai kuru izmērs ir 40x40x40 mm vai mazāks, vai kuru diametrs ir 25 mm vai mazāks, vai kuras aprīkotas ar adatas cauruma lēcu (pinhole lens). („Nacionālais stratēģiskas nozīmes preču un pakalpojumu saraksts.”)

Šādam aprakstam atbilst ļoti daudz videokameru. Tādas izmanto īpašuma uzraudzīšanai un aizsardzībai. Tāpat tās novieto arī automašīnās drošākai braukšanai.

Kuram radusies šī ideja, neviens neatzīstas. Valdības noteikumus sagatavoja un Ministru kabinetā aizstāvēja Ārlietu ministrija. Tās darbinieki saka, ka ir priekšlikuma autors esot Drošības policija. Sākumā tā par to neatcerējās, norādot uz Tieslietu ministriju, un tikai vēlāk atminējās, ka priekšlikums tomēr radies Drošības policijā, jo cilvēki pārāk daudz viens otru slepus filmējot. Pērn augustā plašu sabiedrības sašutumu izraisīja neatļauta cilvēku filmēšana pielaikošanas kabīnēs veikalā Maxima.

Ko par šo komentēt? Labi, protams, ka par šo jautājumu tiek runāts, jo MK noteikumi par stratēģiskas nozīmes preču un pakalpojumu sarakstu ir pavisam dīvaini. Un dīvaini ne tikai video kameru sakarā, bet arī citās pozīcijās, bet šoreiz izteikšos tikai par video kamerām. Un izteikšos par publikācijas tekstu, jo šobrīd nevaru vairs novērtēt atstāsta atbilstību raidījumā teiktajam.

Pirmkārt jau virsraksts — “Valsts nepārdomāti vēlas…”. Neizskatās nemaz tik nepārdomāti. Drīzāk jau pārdomāti. Tālāk — “Acīmredzot valsts mērķis ir ierobežot slepenu filmēšanu, kas aizskar cilvēku privāto dzīvi…”. Nez kāpēc mani nepārliecina, ka valstij ļoti rūp tieši katra mazā cilvēka Jāņa Bērziņa dzīves privātums. Ja interesētu Jāņa Bērziņa privātums, tad varēja gudrās galvas pasēdēt un izdomāt saprotamu kārtību, ko drīkst filmēt un ko nedrīkst.  Noformulējiet sliktās un labās filmēšanas jautājumus vēlreiz un vienkāršā valodā, ar piemēriem, tā lai vidējais cilvēks spētu to saprast bez deviņu mācītu juristu skaidrojuma. Pasakiet vēlreiz par mājokļa un privāta īpašuma neaizskaramību, ka tur bez saimnieka atļaujas filmēt nedrīkst. Un paskaidrojiet, ka uz ielas, publiskā telpā un varbūt vēl šur tur, lai cilvēki filmē ar ko grib. Lai filmē kaut vai ar lielu 3D kameru vai ar maziņu videokameriņu, kamēr vien tas nerada citiem cilvēkiem traucējumus pārvietoties. Līdzīga kārtība ir zināma citās valstīs, kuras nav totalitāras. Bet šādi likumi prasa garīgu piepūli un tādēļ pie mums tiek iets vieglāks ceļš, pie viena pasargājot negodīgus “vajadzīgos cilvēkus”. Šobrīd sanāk, ka Latvijā likumpārkāpēja lomā tiek nolikts, piemēram, cilvēks, kurš pats savās mājās grib pieskatīt savus pusaudžu bērnus, vai tie pa kluso kaut ko nenobauda no viņa bāriņa satura, vai arī grib pieķert to, kurš nāk ciemos uz viņa šķūnīti malku vai uz siltumnīcu — tomātus zagt. Un par “stratēģiskām precēm” kļūst pat bērnu rotaļlietas vai hobija izstrādājumi, kurus ārzemēs var jau gandrīz vai uz svara nopirkt.

Par filmēšanu Maxima pielaikošanas kabīnēs — tas nebija ar “stratēģiskajām” kamerām veikts. Tur visticamāk bija kārtīgas, normālas, lielas apsardzes video kameras, kuras tika izmantotas ne tam paredzētajam mērķim.

Jāsoda ir par pretlikumīgu izmantošanu, nevis par to, ka kameriņa mazāka par 40x40x40. Šībrīža “stratēģiskais” risinājums ir kā “Šveikā” — izcirst mežu, lai vārnām nebūtu kur apsēsties.