Lai arī Brūss Šneijers nav patiesība pēdējā instancē visos drošības jautājumos, viņš ir populārs, viņš ir asu prātu un viņā ir vērts ieklausīties, pat ja kādreiz viņam nepiekrītam.
Avio drošības sakarā viņš nesenās intervijās ir izteicies šādi (kompilēts no vairākiem avotiem):
Pasažieru avio pārvadājumi ir pārdzīvojuši vairākas desmitgades terorisma, ieskaitot uzbrukumus kas beigušies ar nāvi visiem, kas bijuši lidmašīnās. Šie pārvadājumi ir pārdzīvojuši 9/11. Tie pārdzīvos arī nākošo veiksmīgo uzbrukumu. Vienīgais patiesais uztraukums ir par to, ka mēs nobīsimies tik stipri, ka pārvērtīsim lidojumus tik apgrūtinošus, ka mēs vienkārši vairs nelidosim. Bet mēs nekļūsim drošāki — vairāk cilvēku ies bojā autoavārijās, kuru skaits palielināsies dēļ pieaugušas satiksmes, bet teroristi vienkārši pievērsīsies kādam citam no miljoniem mērķu, un mēs pat nejutīsimies drošāki. Tas ir bēdīgi. Terorisms ir rets un pa lielam neefektīvs, bet mēs regulāri vairojam tā veiksmju un neveiksmju efektu, terorizējot paši sevi.
Lielā valstī ir miljoniem potenciālo mērķu — vienās pašās ASV ir 5 miljoni komerciālu ēku un simtiem potenciālu teroristu taktiku. Nav iespējams nosargāt katru vietu pret visu iespējamo un nav iespējams prognozēt, kādas taktikas un mērķus teroristi izvēlēsies nākošās.
Ja mēs izlietosim miljardus, lai aizsargātu mūsu dzelzceļus, bet teroristi uzpridzinās iepirkšanās centru, mēs būsim izšķieduši naudu. Ja mēs koncentrēsimies uz lidostu drošību caurskatot apavus un atņemot šķidrumus, bet teroristi noslēps savas sprāgstvielas krūšturos un lietos cietas sprāgstvielas, mēs atkal būsim izšķieduši naudu. Teroristiem nerūp, ko viņi uzspridzina un tam nevajadzētu būt mūsu mērķim piespiest viņus savās taktikās un mērķos ieviest nelielas izmaiņas.
Es negribētu Dženetas Napolitano (TSA vadītāja) darbu, jo no vienas puses, viņai ir jāaizsargā prezidenta administrācija politiski, un vienlaikus — amerikāņi fiziski. Politiski viņai ir “kaut kas jādara”. Kad cilvēki ir nobijušies, viņiem ir kaut kas jāizdara, lai viņi justos droši, pat ja patiesībā tas viņiem drošību nedod. Politiķi, protams, grib darīt kaut ko, lai reaģētu uz krīzi, pat ja šim “kaut kam” nav nekādas jēgas. Bet par nelaimi politiķiem, tie drošības pasākumi kuri strādā, lielā mērā ir neredzami. Šie pasākumi ietver slepeno dienestu izlūkdatu vākšanas spēju uzlabošanu, kultūras ekspertu un arābu tulkotāju iesaistīšanu, tiltu veidošanu ar musulmaņu kopienām gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī, policijas spēju finansēšanu — gan izmeklēšanas spējas, lai novērstu teroristu uzbrukumus, gan ārkārtas situāciju sakaru sistēmas, kas uzbrukumi ir jau notikuši, un terorisma plānotāju arestēšanu bez mediju fanfarām. Tie neietver plašus jaunus policijas vai spiegošanas likumus vai drošības teātra pasākumus, kas tieši tēmēti uz pēdējo teroristu taktiku vai mērķi. …
Piemērs ir “šķidro sprāgstvielu spridzinātāju” arests Londonā: viņi tika noķerti vecmodīga izlūkošanas un policijas darba rezultātā. Teroristu mērķis (lidmašīnas) un taktika (šķidrās sprāgstvielas) šajā gadījumā nebija būtiski, viņi būtu arestēti jebkurā gadījumā.
Protams, 100% drošība nav iespējama, tas nekad nav bijis iespējams un tas vienmēr tā būs. Mēs nekad nepanāksim, ka nebūs slepkavību, zādzību vai terorisma; ASV katru gadu saskatāmā nākotnē auto avārijās ies bojā 42 tūkstoši cilvēku; dzīve vienmēr sevī ietver risku.
Svaigākās intervijas: