Vai fotoradari uzlabo satiksmes drošību?

Īsā atbilde ir, ka efekts uz satiksmes drošību ir visai neliels un apšaubāms, toties ir skaidri saskatāms finansiāls mērķis, bet garā atbilde ar skaidrojumu un atsaucēm būs zemāk. Vispirms lai ir ziņa, kas bija publicēta vairākos Latvijas interneta ziņu avotos:

Nākamgad uz ceļiem sola 160 jaunus fotoradarus

Nākamgad uz Latvijas ceļiem varētu parādīties 160 jauni fotoradari, šorīt intervijā Latvijas Radio sacīja iekšlietu ministre Linda Mūrniece (JL).

Patlaban turpinoties konkursa procedūras sagatavošana, lai izvēlētos, kurš par savu naudu valstij uzstādīs radarus. Valsts intereses esot, lai radari būtu kvalitatīvi un tiktu uzstādīti «melnajos punktos».

Līdz 1. martam Iekšlietu ministrijai jāiesniedz valdībā dokumenti, kas nepieciešami fotoradaru uzstādīšanai. Šajos dokumentos tikšot atrunāts, kā notiks fotoradaru uzstādīšana, cik tas maksās un uz cik ilgu laiku tiks slēgta vienošanās ar privāto partneri.

Kā iepriekš rakstīja laikraksts «Neatkarīgā», par fotoradaru uzstādīšanu valda neskaidrības, jo nekur pasaulē šāds projekts nav realizēts tā, kā iecerēts pie mums, — tos uzstādīt, no valsts puses neieguldot ne santīma. Pasākums izrādījies gana ienesīgs, tāpēc iecerētais publiskās privātās partnerības modelis 100 šādiem radariem uz ātrumpārkāpēju rēķina kādam uzņēmējam varētu nodrošināt nesliktu peļņu.

Radarus iegādāšoties un uzstādīšot privāts uzņēmējs, kurš ieguldīto atpelnīs no iekasētajām soda naudām. Līdzīga sistēma jau esot Lietuvā, Igaunijā, Vācijā, Krievijā, Slovākijā un citur, kur radaru apsaimniekošanā iesaistīti privātie partneri. Taču Latvija atšķirībā no šīm valstīm nedomā ieguldīt pašu radaru iegādē. Cik daudz naudas uzņēmējam tādējādi būs jāizdod, gan netiek atklāts. Latvijā jau uzstādīto četru pārvietojamo fotoradaru iegāde izmaksāja 140 000 latu, tātad viens maksāja aptuveni 35 000 latu. Attiecīgi, ja jauno radaru cena būtu līdzīga, vēl 100 fotoradaru iegādei būtu vajadzīgi vairāki miljoni latu. Iekšlietu ministrijā lēsts, ka uzņēmējam iesaistīšanās varētu atmaksāties piecu gadu laikā.

Līdzšinējā pieredze ar četriem radariem gan liecina, ka braucēju pārkāpumu ir gana daudz, lai arī iekasēto soda naudu apjomi būtu ievērojami. Gada laikā kopš uzstādīšanas bija fiksēti vairāk nekā 10 000 braukšanas ātruma pārsniegšanas gadījumu un uzlikta soda nauda 348 460 latu apmērā. No minētās summas iekasēti 195 960 latu. Tādējādi var lēst, ka no 100 radariem iespējamais soda naudu apmērs var sasniegt vairākus miljonus latu gada laikā.

Arī tas, cik liela daļa no tā paliks valstij un cik uzņēmējam, pagaidām atklāts netiek — tas esot atkarīgs no pašu uzņēmēju piedāvājuma. Proti, konkurss apzināti tikšot izsludināts bez šādiem uzstādījumiem, un tas, kurš pretendents piedāvāšot labāko variantu, arī noteiks valsts un privātās partnerības modeli šajā jomā.

Ja gadījumā piedalīsies vairāki pretendenti arī līdzīgiem piedāvājumiem, neesot izslēgts, ka arī konkursā uzvarēs vairāki pretendenti, kas nodrošinās radaru uzstādīšanu un apkopi. Viens no ieguvumiem šim projektam, ko min Mūrniece, ir tas, ka ceļu policistiem tagad vairs nebūs jānodarbojas ar ātrumpārkāpēju ķeršanu un kārtībsargi varēs patrulēt ielās un braukt uz izsaukumiem. Nebūšot arī tā, ka uzņēmēji darbosies neuzraudzīti, vadoties tikai no biznesa interesēm — vairāk nopelnīt. «Radari tiks izvietoti tur, kur norādīs Ceļu satiksmes drošības direkcija un Ceļu policija,» skaidroja Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietniece Ilze Pētersone.

Bet tagad pie sākumā uzdotā jautājuma – vai fotoradari uzlabo satiksmes drošību? Atbildi var atrast Zemes otrā pusē – Tasmānijā, kas ir liela sala netālu no Austrālijas kontinenta un arī viens no Austrālijas štatiem. Tasmānijā ir savs Galvenais Auditors, kurš laiku pa laikam visu ko izpēta un sniedz parlamentam ziņojumu, vai štatā viss notiek labi un pareizi. 2009. gada novembrī Galvenais Auditors sagatavoja ziņojumu AUDITOR-GENERAL SPECIAL REPORT No. 85 Speed-detection devices, kurā, kā jau nosaukumā teikts, apskata satiksmes ātruma mērīšanas ierīces un to izmantojumu satiksmes drošībai štatā.

Ziņojuma ievadā ir teikts, ka satiksmes ātruma mērīšanas ierīču lietošanas filozofija ir veicināt sabiedrības viedokli, ka risks tikt pieķertam ir pārāk augsts un ka tāpēc nav vērts riskēt pārkāpt ātrumu. Mērķis ir samazināt sadursmju skaitu. Satiksmes dalībnieku uzvedība var tikt mainīta kombinējot izglītojošus pasākumus un policijas piespiešanu.

Ziņojums ir apjomīgs (52 lapas), un auditors kopumā policijas un ātruma mērīšanas ierīču darbību vērtē pozitīvi (ar virkni ieteikumu un uzlabojumu, kā jau auditoriem tas pieņemts), bet manuprāt ļoti izteiksmīgs ir 4. attēls:

Šeit ir redzama sakarība starp automašīnu, kurām ir nomērīts ātrums, skaitu (zilā līnija) un to automašīnu skaitu, kurām ir atklāts pārsniegts ātrums. Auditora secinājums ir — stingra pretēja sakarība starp detekcijas intensitāti un pieķertajiem pārkāpumiem, t.i. jo vairāk, biežāk mēram, jo mazāk pieķeram. Mans viedoklis – runāt par noturīgu paradumu maiņu, kad vadītāji būtu sākuši apzinīgi ievērot ātruma ierobežojumu, te nevaram.

5. attēlā ir rādīta smago un fatālo negadījumu statistika (zilie stabiņi) pa gadiem:

Satiksmes ātruma mērīšanas ierīces bija tikai viena no daudzām iniciatīvām, ieskaitot 0.5 promiļu alkohola robežu 1982. gadā un 50 km/stundā ātruma ierobežojumu pilsētās no 2002. gada un kopš 1972. gada tas ir devis samazinājumu avāriju skaitā ar smagām un nāvīgām sekām. Ilustrācija uzrāda nāves gadījumu un nopietnu savainojumu samazinājumu kopš satiksmes ātruma mērīšanas ierīču ieviešanas 2002. gada decembrī. Mans viedoklis — no šīs statistikas nav iespējams izdalīt ātruma mērīšanas ierīču ietekmi, jo smago negadījumu skaits samazinājās arī pirms ātruma mērīšanas ierīču ieviešanas.

Daiļrunīgs ir 8. attēls, kurā redzama sakarība starp ātruma mērīšanas ierīču uzstādīšanas biežumu (dzeltenie stabiņi) un smagu un nāvīgu avāriju skaitu (zilie stabiņi):

Auditors pamatoti atzīmē, ka neproporcionāli liela ātruma mērīšanas resursu lietošana ir  vietās ar ātrumu ierobežojumiem 40-60 km/h, neskatoties uz to, ka vairāk negadījumu ar smagām un fatālām sekām notiek vietās, kur ātruma ierobežojumi ir 100 un 110 km/h. Mans viedoklis — acīmredzot, policija uzstāda ātruma mērītājus tur, kur tai ir vieglāk, nevis tur, kur tas būtu visvairāk nepieciešams no satiksmes drošības viedokļa.

Ziņojums, kā jau rakstīju, ir apjomīgs un to ir vērts izlasīt katram, kurš grib izveidot savu viedokli par ātruma mērīšanas ierīču ietekmi uz satiksmes drošību, bet man šķiet, ka plaši izplatītais viedoklis, ka ierīču uzstādīšanas galvenais mērķis ir ienākumu gūšana, nevis satiksmes drošības uzlabošana, ir visai pamatots, turklāt šāds viedoklis ir izplatīts ne tikai “vienkāršajā tautā”, bet arī policijā. Pagājušajā gadā austrāliešu avīze Herald Sun veica aptauju Viktorijas štata policijā, uzdodot jautājumus par fotoradariem un sarkanās gaismas fotokamerām. No 3459 aptaujātajiem policijas virsniekiem tikai 6% (207) uzskatīja, ka fotoradari palīdz glābt dzīvības. Vairāk kā 70% aptaujāto uzskatīja, ka fotoradari un sarkanās gaismas kameras vairāk paredzētas ienākumu gūšanai nekā ceļu satiksmes drošībai. 42% no aptaujātajiem policistiem uzskatīja, ka naudas pelnīšana valdībai ir viņu galvenais uzdevums.

Ņemot vērā mūsu Ceļu policijas ilggadīgos un noturīgos paradumus slēpties krūmos vai aiz neskaidrām ceļa zīmēm, nav nekādas ticības, ka fotoradari, kas būs iepirkti par privāta uzņēmuma naudu, kalpos cēlam, ar naudu nesaistītam mērķim. Sākumā pārpublicētajā ziņā, kā katrs to var izlasīt, dažādas naudas summas bija pieminētas sešas reizes, bija pieminēti arī izdevumi, peļņa un atmaksāšanās laiks, bet nekur nebija pieminēts, cik ievainoto vai bojā gājušo gadā uz Latvijas ceļiem varētu būt mazāk, ja šādu projektu īstenotu.

Ja policija patiešām rūpētos par satiksmes drošību, tā dalītu soda punktus, nevis naudas sodus.