Ar Ievas laipnu atļauju pārpublicēju viņas darbu:
No atziņu apcirkņiem…
Kuram gan tagad viegli?! Nevienam. Pat bagātie raud. Raud par to, ka ir kļuvuši mazāk bagāti, ka kāds tos apsteidzis bagātībā vai arī par to, ka bagātības uzliktā raižu nasta līdz ar krīzi ir kļuvusi smagāka. Noziedzība taču ir augusi, dzīvot kļuvis bailīgāk gan pateicoties krīzei, gan arī tiesu sistēmai. Bērnu laupīšana uz ielām nu arī Latvijā kļuvusi par ikdienu. Tā kā – ir pamats atskatīties un novērtēt – vai seja, kura Tev seko nav redzēta jau pie iepriekšējās pieturas vai blakus kases lielveikalā. Atskaties. Arī Tu, ja Tev kabatā nav tūkstoši, bet vientuļš lats.
Kāpēc tā? Vienkārši. Šeit noderēs aritmētika un kaut mazākās mūslaiku vēstures un likumu zinības – lielajam vairumam 90to gadu bandītu ir beidzies ieslodzījuma termiņš. Nu šie darboņi atkal ir uz brīvām kājām. Kas viņus sagaida – krīze, bezdarbs. Tāpēc gribot vai negribot, vai arī vienkārši nezinot ko citu darīt nākas ķerties pie jau zināmā aroda. Iet jau pa iemīto taciņu. Daudziem tas ir arī vienīgais, ko viņi prot.
Kas atliek vienkāršajam pilsonim, kuram ir ne daudz, ne maz, bet nedaudz? Teiksim – nedaudz palietots TV, nedaudz pabraukāts auto. Nedaudz labu drēbju. Nu, tāds pilsonītis, kurš tādam, kam nav pat tā „nedaudz”, var izskatīties tīri vai turīgs.