Politiķiem ir raksturīgi solīt. 20. janvārī savā inaugurācijas runā ASV prezidents Baraks Obama teica, ka viņa administrācija noraida kā nepareizu izvēli starp drošību un ideāliem un drīz pēc tam paziņoja par plāniem slēgt bēdīgi slaveno Guantanamo cietumu, pārtraukt dažas visskarbākās nopratināšanas metodes un slēgt slepenos cietumus, kuri bija ārvalstīs.
Vārdos viss ir skaisti, un Obama ir liels vārda meistars, bet dzīvē tik vienkārši nav. Guantanamo slēgt nav tik vienkārši, jo šie ieslodzītie ir izgājuši ļoti lielu konkursu, lai tur nokļūtu (izrādās, ka prezidents Bušs bija noteicis visai ierobežotu Guantanamo ietilpību, tāpēc tur nokļuva tikai paši bīstamākie pretinieki), un palaižot tos brīvībā, tie var sastrādāt pamatīgus nedarbus un tas būtu ļoti kaitīgi Obamas politiskajai karjerai. Vienkārši nav arī ar pratināšanas jautājumu.
24. augustā Baltā nama preses sekretāra vietnieks Bils Burtons žurnālistiem pastāstīja, ka ir radīta jauna grupa, kurai vajadzētu apvienot visu izlūkdienestu spēkus lai izstrādātu zinātniski pamatotas metodes, kas būtu lietojamas saskaņā ar armijas reglamentu (Army Field Manual 2–22.3, “Human Intelligence Collector Operations” ). Šis reglaments esot saskaņā ar Ženēvas vienošanām un visiem to protokoliem un skaidri noliedz spīdzināšanas un cietsirdīgas, nehumānas apstrādes. Reglamentā esot uzskaitītas 19 atļautas pratināšanas tehnikas un aizliegtas deviņas.
Kā pastāstīja preses sekretāra vietnieks, prezidents esot parakstījis rīkojumu, kurā uzdot starpresoru darba grupai atrast jaunas, zinātniski pārbaudītas metodes ar kurām iegūt vairāk izlūkošanas informācijas. Līdz šim zinātnei tur ir bijusi visai maza loma. 2006. gada apskatā par pratināšanas metožu efektivitāti Educing Information – Interrogation: Science and Art ir secināts, ka pēdējo 40 gadu laikā nav bijuši gandrīz nekādi empīriski pētījumi par pratināšanas metodēm. Rezultātā pratinātāji esot spiesti rīkoties saskaņā ar apstākļiem un tas novedot pie nevajadzīgas vardarbības. Īpaši pietrūkstot pētījumu, kā iegūt informāciju no stipri pretojošiem ieslodzītajiem. Iepriekšējais ASV viceprezidents Čeinijs un virkne citu amatpersonu apgalvoja, ka water-boarding – īpaša tehnika ar ūdens liešanu sejā, esot devusi nozīmīgus izlūkošanas rezultātus.
Darius Rejali, modernās spīdzināšanas un pratināšanu eksperts (iedvesmojošs nosaukums, vai ne?) no Rīda koledžas Portlendā saka, ka šādi apgalvojumi nav zinātniski, tāpēc kā cilvēku spēja paciest sāpes ir ļoti atšķirīga. Viņš saka, ka ir maz empīrisku pierādījumu, un ir tikai maldinoša folklora par sāpēm. Vēl vairāk – vairākos pētījumos ir parādīts, ka pratināšana ar spēka pielietošanu un spīdzināšana palielina risku iegūt viltus atzīšanos, jo cilvēki bieži vien ir gatavi teikt jebko, lai tikai pārtrauktu spīdzināšanu.
Lielākais izaicinājums prezidenta administrācijai ir pārliecināt izlūkdienestus, ka pētījumi var uzlabot rezultātus. Daudzi pratinātāji uzskata, ka pratināšana ir māksla, kam nav piemērojamas zinātniskas metodes. Kāds pratinātājs teica:
Ja jūs vienu un to pašu personu nopratināsiet vienos un tajos pašos apstākļos ar tām pašām metodēm un pieeju, bet to veiks divi dažādi pratinātāji, jūs iegūsiet divus dažādus rezultātus.
Zinātnieki nevar daudz palīdzēt atbildēt uz jautājumiem par pratināšanas morālajiem jautājumiem, bet var mēģināt atrast atbildi uz saistītu jautājumu: vai ir kādas zinātniski pārbaudītas metodes, kuras neatstāj paliekošas sekas? Lielākā daļa psihologu, kas ir strādājuši ar pratināšanu un spīdzināšanas upuriem, ir vienisprātis – tādu nav.
Vēl par šo: Wanted: Interrogation that works and isn’t torture