Visslavenākais viltotājs

ASV Slepenais dienests nodarbojas ne tikai ar ASV prezidenta apsardzi, bet arī ar naudas viltošanas apkarošanu.

ASV dolāru banknošu papīrs sastāv no 75% kokvilnas un 25% lina, kas padara to viegli atšķiramu no parasta papīra, kas taisīts no koksnes, un kas tiek lietots kopētājos un drukas iekārtās. 1996. gadā ASV dolāriem tika izveidots jauns dizains ar papildus drošības elementiem, lai tos padarītu grūtāk atdarināmus ar plašu izplatību guvušajiem skeneriem un drukas iekārtām. Kā atzīst Slepenais dienests, jaunievedumi apgrūtina viltošanu, bet pasaulē nav tādas lietas, ko nebūtu iespējams viltot principā.

Viltojumu īpatsvars apgrozībā esošajā naudā neesot liels – mazāk par 0.1%, bet ņemot vērā milzīgo skaidrās naudas masu apgrozībā, arī šis nelielais procents ir apmēram 780 miljoni. Interesanti, ka ASV konstitūcijā ir pieminēti tikai divu veidu noziegumi, un viens no tiem ir naudas viltošana.

Laika gaitā ir pamatīgi mainījušās viltošanas metodes. Ja senāk viltojumus taisīja ar smalkiem gravējumiem un smagām tipogrāfijas iekārtām, tad sakarā ar tehnikas attīstību katrs ar skeneri un Photoshop’u varēja sākt drukāt savu naudas versiju. Bet, kaut arī šādu “guļamistabas viltotāju” bija daudz, viņu darbība parasti bija neliela apjoma un viegli atklājama. Reti kurš paspēja saražot vairāk par 10 tūkstošiem dolāru.

2005. gada janvārī Slepenā dienesta Losandželosas nodaļa atklāja $100 banknoti ar pārsteidzoši augstu viltojuma kvalitāti. Neskatoties uz visiem Slepenā dienesta pūliņiem, viltotājs darbojās vairāk kā trīs gadus, izlaižot apgrozībā vairāk kā 7 miljonus viltotu dolāru.

Neparastais viltotājs bija Alberts Taltons, kuram notveršanas brīdī bija 45 gadi, un kuram bija samērā liela kriminālā pieredze ar vairākkārtīgiem ieslodzījumiem cietumā. Viņš bija studējis un viņam bija izteikts ķēriens,  saprašana un izdoma par tehniskām lietām. Kad 2004. gadā viņš iznāca no cietuma, viņš sāka strādāt auto virsbūvju remonta darbnīcā. Pēc dažiem mēnešiem kādu dienu viņa priekšnieks parādīja viņam viltotu $50 banknoti, kuru kāds tam bija iesmērējis. Taltons to rūpīgi izpētīja un pie sevis nodomāja, ka viņš varētu izgatavot labāku.

Viņam nebija iepriekšējas pieredzes ne viltošanā, ne drukāšanā, ne grafiskajā dizainā. Viņam sākumā nebija pat datora. Pirmie mēģinājumi bija ar HP universālo iekārtu printeris/skeneris/fakss, kas veikalā maksāja ap $150. Pirmie rezultāti uz parasta kopiju papīra bija izplūduši, neskaidri, tāpēc viņš mēģināja bildi uzlabot uz datora. Bet, kā Taltons noskaidroja, viņa  banknotes neizturēja testu ar plaši izplatītajām viltojumu atklāšanas pildspalvām. Uz īstām banknotēm tās atstāja dzeltenu svītru, bet uz viltotām – brūnu vai melnu.

Taltonam sākās ilgstošs eksperimentu laiks. Sākumā viņš domāja, ka īstās banknotes ir ar kaut ko piesūcinātas un viņš izmēģināja daudz visādu ķimikāliju. Nekas nestrādāja. Tad viņš sāka ņemt pretviltojumu pildspalvu sev vienmēr līdz un izmēģināja to uz katra papīra, kurš trāpījās viņa ceļā. Kādu dienu viņam paveicās tualetē! Taltons atklāja, ka tualetes papīrs, bībeles un vārdnīcas bija taisītas no pārstrādāta papīra, kurš deva pareizas krāsas zīmi. Un šis iespiedpapīrs bija stiprs un vairuma pircējiem – lēts.

Vienkāršākā metode naudas viltošanā ir ieskenēt abas banknotes puses un pēc tam nodrukāt tās uz vienas papīra lapas abām pusēm. Bet īstai banknotei ir drošības (metāliskā) josla un ūdenszīmes, tāpēc vienkāršā metode nestrādā. Taltons izdomāja, ka var lietot divas plānākas papīra loksnes un uzdrukāt imitētu drošības joslu un ūdenszīmes uz vienas loksnes un pēc tam salīmēt abas loksnes kopā, lai imitētās drošības joslas un ūdenszīmes būtu iekšpusē. Abu banknotes pušu attēli tika uzdrukāti jau nākošajā solī uz salīmētā papīra. Vēl tur tikusi lietota matu laka, lai papīra faktūra maksimāli atgādinātu īsto.

Taltonam sākotnēji nebija lielu plānu. Vairāk tas bija eksperiments, lai redzētu, vai viņš to var izdarīt. Sākumā katru reizi viņš izgatavoja 20-30 $100 banknotes, kuras nodeva realizācijā. Un “prece” pamazām aizgāja, jo kvalitāte bija lieliska. 2006. gadā ražošanas apjomi jau pieauga un kopumā 2005. – 2006. gados tika atklāti viņa viltojumi vairāk kā 1.3 miljonu vērtībā. 2007. gadā ražošanas apjomi vēl vairāk pieauga, Taltons pārvācās uz lepnāku dzīves vietu, iegādājās Aston Martin V8 Vantage, a Mercedes S550, Mercedes CL550 un pieņēma darbā palīgus. Ražošana bija jau organizēta pēc plūsmas metodes ar diviem datoriem un deviņām lāzera un tintes drukas iekārtām un papīra krājumiem. Papīru, tintes un tonera kasetes Taltons pirka Staples biroja preču veikalu tīklā un izmantoja Staples atlaižu karti, lai krātu bonusa punktus

Ar palīgiem un pamatīgi pieaugušo darbības apjomu vairs nebija tālu līdz iekrišanai. Slepenā dienesta aģenti pamazām izskaitļoja izplatītājus un izsekoja tos. 2008. gada maijā Slepenā dienesta aģenti ielauzās Taltona mājā un viltotāju darbība tika pārtraukta. Tika izņemti 162 tūkstoši dolāru pabeigtu viltojumu un gandrīz 1.4 miljoni banknošu dažādās ražošanas stadijās.

Taltons tika notiesāts uz deviņiem gadiem un diviem mēnešiem cietumā. Lielākā daļa viltotās naudas tika sadedzināta, bet paraugi saglabāti Slepenā dienesta glabātavā un datu bāzēs.

Pilns teksts atrodams šeit: The most notorious counterfeiter.