Stāsts būs par īstiem pirātiem, ne Eirovīzijas pirātiem.
Vispirms būs par Somālijas pirātiem, kuru veikums visai bieži parādās presē un televīzijā, pret kuriem ir nosūtīti dažādu valstu kara kuģi, bet kuri joprojām sagrābj kuģus un saņem par tiem izpirkuma maksas. Lai arī nodarbe ir pavisam krimināla, tas ir diezgan labi nostādīts bizness ar skaidru darba un attiecīgi arī peļņas dalīšanu.
Somālija ir ļoti nabadzīga un dažādu konfliktu plosīta Āfrikas valsts, kura savu neatkarību ieguva 1960. gadā. Valdība īsti nekontrolē situāciju valstī, kuras vienā daļā savu kārtību nosaka islamisti, citā – kaimiņvalsts Etiopijas armija, kura gan atbalsta valdību, bet pārējā teritorijā – visādi vietējie klani un grupējumi.
Vidējais ienākums uz vienu iedzīvotāju gadā esot ap $600. Paši somālieši stāsta, ka centrālās valdības trūkums esot novedis pie tā, ka pie Somālijas krastiem ārzemju kuģi esot sākuši gan pārmērīgi zvejot tunčus, gan pat izmest kaitīgos atkritumus. Īpaši tas esot nācis atklātībā pēc 2005. gada cunami, kurš iznesis krastā visādas mucas, pēc kā ļaudis sākuši slimot. Tad somāliešu zvejnieki esot paši uzņēmušies savu krastu apsardzi, sākot ar ātrām laivām vajāt svešos zvejas vai atkritumu kuģus, iekasējot no tiem “sodus” vai kuģus padzenot, un pamazām šī darbība mainījusi savu formu un apmēram ap šo laiku ir sācies pirātisms tādā formā, kādu to pazīstam šodien.
Sagatavot vienu misiju ar pirātu ātrlaivu un 12 bruņotiem vīriem izmaksājot ap $30000. “Investoram” esot nepieciešami vismaz 3 vai 4 braucieni, lai trāpītos kāds veiksmīgs, ar kuru atpelnīt ieguldījumu un nopelnīt. Veiksmīgas izpirkuma maksas saņemšanas gadījumā zemākā ranga pirāts saņemot ap $10000, kas apmēram 17 reizes pārsniedz vidējā somālieša gada ienākumus un šis apstāklis pirātismu padara ārkārtīgi populāru jauno somāliešu vidū. 2008 gadā esot bijuši vairāk kā 100 uzbrukumu un gada laikā uzbrukumos uzbrukumos iesaistīto cilvēku skaits pieaudzis no apmēram 150 līdz 1500 cilvēkiem, un vēl daudz vairāk esot pieteikušies (nez, kādi izskatās viņu CV?). Var droši apgalvot, ka tā bija visstraujāk augošā Somālijas ekonomikas nozare 
Aptuvena pirātu uzbrukumu karte ir apskatāma šeit:
Somālijas pirātu uzbrukumu vietas
Vislielākais uzbrukumu daudzums ir Adenas līcī, kas atdala Somāliju no Jemenas. Lielā uzbrukumu koncentrācija šeit nav nekāds brīnums, jo šī vieta ir ārkārtīgi blīvas kuģu satiksmes vieta un gada laikā to šķērso ap 20 tūkstošiem kuģu. Redzams arī, ka diezgan daudz uzbrukumu ir noticis visai ievērojamā attālumā no Somālijas krastiem. Atsevišķi uzbrukumi ir notikuši pat 1000 km attālumā no Somālijas un pat pie Seišeļu salām, kas ir praktiski nepārvarams attālums vienkāršām ātrlaivām, un tas nozīmē, ka operācijās no pirātu puses ir iesaistīti lielāki kuģi, kas kalpo kā peldošas bāzes.
Veiksmīgas kuģa sagrābšanas gadījumā sākotnēji tiek prasīta aptuveni 10 reizes augstāka izpirkšanas maksa par to, ko patiesībā cerot saņemt. Tad sākoties tirgošanās. Sarunas par izpirkuma maksas lielumu un samaksas vietu parasti ilgstot no divām nedēļām līdz mēnesim, reizēm ilgāk. Galvenā vērtība pirātu acīs ir cilvēki. Krava un pats kuģis pirātus parasti interesē daudz mazāk, jo, piemēram, ar jēlnaftu, kas atrodas sagrābtā tankkuģī, viņi tāpat nevar neko iesākt. Pret gūstekņiem pirāti vairumā gadījumu izturoties labi. Stāsta pat, ka pirāti vadoties pēc kādām vienotām instrukcijām, kas nepieļaujot vardarbības lietošanu pret gūstekņiem un seksuālu uzmākšanos sievietēm. Gūstekņus pirāti nogalinot tikai pašaizsardzības gadījumos. Gadu gaitā ir pieaugušas izpirkuma cenas – no sākotnējiem dažiem desmitiem tūkstošiem dolāru līdz tagadējiem miljoniem. Un kuģu īpašnieki maksā. Iegūto naudu pirāti izmanto ģimeņu uzturam, kā arī jaunam aprīkojumam un biznesa attīstībai.
Protams, ne viss šajā biznesā beidzas veiksmīgi. Ir vairāki gadījumi, kad pirātiem pretī ir stājusies citu valstu kara flote. Ir bijuši gadījumi, kad pirātiem ir samaksāts ar viltotu naudu. Pavisam nesen kāda ēģiptiešu zvejas kuģa apkalpe pati uzbruka saviem sagūstītājiem un tos nogalināja. Ir kuģi, uz kuriem ir bruņota apsardze, kamēr tie šķērso bīstamos rajonus.
Tālie pirātu reidi, īpaši Sauda Arābijas naftas tankkuģa sagrābšana apmēram 800 kilometru attālumā no krasta ir izraisījuši jautājumus par to, kādu informāciju pirāti izmanto, lai plānotu savus uzbrukumus. Avīze Guardian rakstā This is London – the capital of Somali pirates’ secret intelligence operation citē Haldun Dincel, Turcijas kuģniecības kompānijas Yardimci vadītāju, kurš veda sarunas par savas kuģniecības tankkuģa Karagöl atbrīvošanu:
Viņi no kuģa regulāri zvanīja uz Londonu.
Zvanīts ticis no satelīttelefona, kurš bijis pirātiem līdzi. Uzbrucēji precīzi zinājuši maršrutu, kravu, tās izvietojumu un, gaidot kuģi, vairākas dienas bija trenējušies uzbrukt.
Izlūkdienesti zinot, ka četriem vai pieciem lielākajiem Somālijas pirātu grupējumiem Londonā esot savi informatori, kas palīdzot izvēlēties mērķus. Kaut arī par šiem informatoriem daudz nav zināms, skaidrs, ka tie esot ar kuģošanu un fraktu saistīti un ļoti labi informēti cilvēki. Sarunās par izpirkumu bieži vien iesaistoties Londonā dzīvojoši somālieši. Uzbrukumu plānošanā tiekot ņemta vērā kuģa valstiskā piederība un britu kuģiem netiekot uzbrukts. Iespējams arī, ka pirātiem esot savi informācijas avoti Suecas kanālā un Persijas līča ostās. Oponenti sazvērestību teorijām apgalvo, ka pietiekami daudz precīzas informācijas var iegūt arī no atklātiem avotiem, piemēram, pierakstoties uz Lloyd’s list, vai no Londonas brokeriem caur The Baltic Exchange, kur tiekot vākta informāciju par kuģu atrašanās vietām, lai organizētu kravu pārvadājumus.
Lai cik daudz pēdējos gados runātu un rakstītu par Somālijas pirātiem, pirātisms mūslaikos nav reta parādība. Par bīstamiem rajoniem tiek uzskatīti:
- Bangladeša
- Indonēzija
- Malakas šaurums
- Malaizija
- Filipīnas
- Singapūras šaurums
- Vjetnama
- Gana
- Nigērija (šeit pirāti esot vardarbīgi!)
- Tanzānija
- Somālija
- Brazīlija
- Arābijas jūra
Protams, šie ir aptuveni rajoni un var atrast precīzāku informāciju par katra šī rajona pirātu konkrētajām darbības vietām un iecienītākajām darbības metodēm.
Kā redzams, Baltijas jūras šajā sarakstā nav. Līdz pat pēdējām laikam tā tika uzskatīta par drošu vietu kuģošanai, un nez vai pēdējais gadījums ar kuģi Arctic Sea to tagad izmainīs. Izskatās, ka tas ir atsevišķs krimināls gadījums. Bet arī šajā gadījumā ir interesanta epizode, kas rāda dienestu negatavību. Kad kuģis jau bija sagrābts, kapteinim esot izdevies slepus nosūtīt īsziņu par to. Īsziņas saņēmēji esot nevis sākuši aktīvi darboties lai kuģi atbrīvotu vai vismaz slepeni novērotu, bet gan piezvanījuši kapteinim un pavaicājuši, kas tā par dīvainu ziņu. Kapteinis zvana saņemšanas brīdī atradies stobra priekšā un bijis spiests atbildēt, ka kāds esot muļķīgi pajokojis. Lai nu kā, bet beidzies viss laimīgi. Kuģa sagrābēji aizturētājiem esot stāstījuši, ka esot ekologi un Krievijas TV esot rādīti šie bagātīgi tetovētie “ekologi”, par kuru kriminālo pagātni šaubu neesot.
Ko kuģniecības dara pret pirātismu? Dažas nolīgst bruņotu apsardzi, bet tas ir dārgi. Ir izstrādāti daži neletāli ieroči pirātu atbaidīšanai, bet tie ir dārgi, to trūkst un tiem ir neskaidra un nepietiekami pārbaudīta efektivitāte. Kuģi organizējas konvojos līdzīgi kā 2. pasaules kara gados. Galvenokārt kuģniecības tomēr paļaujas uz labu laimi, jo pat 100 vai 200 sagrābtu kuģu gadā no apmēram 20000 – tas ir neliels procents. Vajadzētu paveikties 
Apkalpes apbruņot nedrīkst, jo mazapmācītu cilvēku rokās ieroči ir bīstami pašiem, turklāt ieroči var radīt pamatīgas problēmas ieejot ostās.
Šobrīd Somālijas pirātisma intensitāte ir samazinājusies, bet tur nav nekāda nopelna ne dažādu valstu kara kuģiem, ne kuģniecību veiktajiem drošības pasākumiem. Šobrīd sakarā ar musonu sezonu šajā rajonā ir kuģošanai nelabvēlīgi laika apstākļi un pirātu flote vienkārši stāv krastā.
Vēl par pirātismu var lasīt:
[...] šeit par pirātismu: Dažādu jūru pirāti. Birkas: Somalia | Kategorija: Apsardze, Vispārīgi | 1 [...]