2005. gadā avīze Vašingtonas posts Washington Post publicēja rakstu Online Data Gets Personal: Cell Phone Records for Sale, kurā stāstīja par nopietnām problēmām ar mobilo telefonu privātumu ASV. Tur bija saskaitītas vismaz 100 firmas, kas par atlīdzību apņēmās piegādāt mobilo telefonu izdrukas. Viena no šādām firmām bija Locatecell.com, kura par pēdējā mēneša izdruku prasīja $110. Rakstā bija izvaicāti arī operatori, kuri stāstīja, ka problēma esot zināma un informācija tiekot sargāta.
Rakstā bija apskatītas trīs galvenās metodes, kas tiek izmantotas šādas informācijas ieguvei.
Viena no metodēm ir, ka operatora iekšpusē ir kāds, kas šos datus tirgo. Telefona kompānijas gan apgalvo, ka tām esot stingri noteikumi, kas aizliedz šādu darbību, bet datu zādzību izmeklētāji saka, ka atrast kādu iekšpusē, kas to darītu par kukuli, nemaz nav tik grūti.
Otra metode ir “pretexting”, kam atbilstoša latviešu valodas vārda neesmu atradis, bet metodes būtība ir runāt ar cilvēku, kam ir pieejama nepieciešamā informācija un ar viltu panākt sev interesējošas informācijas izpaušanu. Piemēram, cilvēks izliekas par numura īpašnieku un lūdz atsūtīt viņam izdruku. Ja vaicātājam ir pieejami vēl kādi numura īpašnieka privātie dati, piemēram, ASV gadījumā – sociālās apdrošināšanas numurs, tas atvieglo šo uzdevumu.
Trešā metode ir mēģināt interesējošo informāciju iegūt tiešsaistē, tikai jāpiekļūst numura īpašnieka kontam operatora sistēmās. Parasti tiešsaistes iespējas ir izveidotas visiem klientiem, tikai ne visi klienti tās lieto. Uzdevums nedaudz līdzinās piekļuvei svešam e-pastam.
Interesanti, ka ASV federālie likumi skaidri aizliedz “pretext” lietošanu, lai piekļūtu finansu informācijai, bet vismaz 2005. gadā nekā neaizliedza piekļuvi telefonu informācijai.
Šis visai garais ievads ilustrē, ka problēma ir pietiekami nopietna un sena. Un problēma patiesībā ir vēl nopietnāka, jo operatori paši šo informāciju izplata. David Weinberger savā blogā raksta Tales of data pirates: Opting out of Verizon’s open-ended sharing par Verizon, ka tas sīkiem burtiem brīdina, ka klienta rēķina informācija, tehniskā informācija un atrašanās vietas dati, kā arī informācija par pakalpojumiem var tikt nodota saistītām kompānijām, aģentiem un mātes kompānijām. Veinbergers arī apraksta, ka atteikšanās no automātiskās piekrišanas savu datu nodošanai patiesībā ir visai sarežģīta. Verizon Wireless uz šādiem pārmetumiem reaģēja savā blogā Verizon Wireless Comment on CPNI, 2009 un stāstīja par labumiem, kas klientam būšot no šādas viņa informācijas nodošanas (piemēram – klientam izdevīgi piedāvājumi no saistītajām kompānijām), un ka klienta informācija paliekot grupas ietvaros un netiekot nodota trešajām personām.
Lai nu kā, bet visus tas nepārliecināja. Kāds Džons Hargreivs (John Hargrave), humorists no Zug.com caur kādu interneta servisu noskaidroja Verizon šefa Ivana Seidenberga telefona numuru un adresi, lai ierastos pie viņa vizītē un izteiktu savu neapmierinātību ar privātuma aizsardzību. Hargreivs raksta, ka viņš būtu apmeklējis arī Randall Stephenson, AT&T šefu un Dan Hesse, Sprint šefu, bet izrādījās, ka viņu vārdi un uzvārdi ir pārāk izplatīti, lai Hargreivs spētu viņus identificēt. Bet Ivanam Seidenbergam šajā ziņā nepaveicās 
Hargreivs ieradās Seidenberga mājas priekšā ar skaļruni un skaļi sauca:
Pīrādziņ, nāc ārā!Es esmu šeit ieradies Verizon klientu vārdā! Lūdzu labāk aizsargāt mobilo telefonu klientu ierakstus! Katram ir tiesības uz privāto dzīvi tāpat kā jums, Ivan! Ja mums netiks nodrošināts privātums, mēs sapulcēsimies ar skaļruņiem pie jūsu mājas!
Protesta akcija tika pārtraukta nedaudz priekšlaicīgi, jo parādījās Seidenberga kaimiņš ar suni.
Paša Hargreiva stāstu par notikumu varat izlasīt šeit: How Easy Is It To Get the Private Cell Phone Records and Address of Verizon’s CEO?
Protesta forma izraisa smaidu, bet jautājuma būtība ir ļoti nopietna, jo ne jau Verizon vienīgajam ir šāda prakse.