Daudzi teiks – jā. Īpaši jau tie, kam parole “pavasaris09″ ir visos iespējamos resursos, kam nereti gadās aizmirst mājās elektroniskās caurlaides kartiņu, aizmirst PIN kodu, durvju kodu vai vēl kaut ko. Tieši no šiem cilvēkiem visbiežāk ir dzirdēti viedokļi, ka “mēs taču nestrādājam SAB, CIP, Mossad vai cietoksnī, priekš kam drošībniekiem vēl vajadzīgas kaut kādas video kameras, caurlaižu sistēma un stingri drošības noteikumi. Finansisti gribētu ietaupīt naudu, jo viņiem nav skaidrs, kā šī investīcija drošībā atmaksāsies un atsauksies uz firmas gada rezultātiem, bet visi pārējie uztraucas, ka drošībnieki jau tāpat visus noklausās, un tagad vēl arī redzēs un visādi citādi izsekos. Un vēl – visādas drošības durvis tikai kavē ārkārtīgi intensīvi strādājošu darbinieku steidzīgu pārvietošanos un prasība apmeklētājam sevi identificēt ir smags privātuma pārkāpums. No šiem cilvēkiem ir dzirdēti viedokļi, ka drošību varētu stipri vienkāršot, uz to pamatīgi ietaupīt un visiem būtu labāk, ka ierobežojumi ir pretrunā ar mūsu korporatīvo kultūru, ka darbinieki to nesapratīs un labākie ies projām, un ka neizdosies visus piespiest noteikumus ievērot.
Vai drošības var būt par daudz? Lasot New York Times visai ironiskā tonalitātē veidoto rakstu Apple’s Obsession With Secrecy Grows Stronger dažs labs ar izbrīnu uzzinās, ka ir visnotaļ veiksmīgi strādājošs uzņēmums, kurā ārkārtīgi stingras drošības prasības ir būtiska daļa no korporatīvās kultūras. Izrādās, ka Apple:
- Ir stingri aizliegts čatot vai blogos izpaust jebkādu informāciju par iekšējo dzīvi un šī noteikuma pārkāpēji ir bez kavēšanās atlaisti;
- Dezinformācija par jauniem produktiem tiek izplatīta ne tikai uz ārpusi, bet arī iekšēji, savu darbinieku vidū;
- Darbiniekiem, kuri strādā pie slepeniem produktiem, lai tiktu līdz savai darba vietai, ir jāiziet cauri veselai virknei durvju, katras no tām atverot ar caurlaižu kartiņu un beigās vēl ievadot ciparu kodu;
- Darbinieki, kuri strādā ar visslepenākajiem projektiem, savas jaunās konstrukcijas pārsedz ar īpašiem melniem pārsegiem, un tad, kad šie pārsegi ir noņemti, tiek ieslēgta īpaša sarkana gaisma, lai ikviens apkārtnē būtu īpaši uzmanīgs.
Tas, ka darba telpas novēro drošības kameras, pēc visa iepriekš lasītā vairs neizbrīna, bet aizliegums čatot vai blogot par firmas iekšējo dzīvi un jaunumiem joprojām šķiet īpaši cietsirdīgs 
Marks Hamblins, kurš firmā Apple līdz pagājušajam gadam strādāja pie skārienjūtīgo ekrānu tehnoloģijām priekš iPod, stāsta:
Viņi katru padara ļoti, ļoti paranoidālu par drošību. Es nekad neesmu redzējis neko līdzīgu nevienā citā kompānijā.
Filips Šillers (Philip Schiller), Apple marketinga vecākais viceprezidents ir vadījis iekšējās sanāksmes par jauniem izstrādājumiem, kurās saviem kolēģiem ir devis nepareizu informāciju par jauno izstrādājumu īpašībām vai cenu, un pēc tam Apple ir izsekojusi ķēdīti, kā šī (dez)informācija ir nonākusi atklātībā.
Rezultātā par jauniem izstrādājumiem Apple pašu darbinieki ir ne mazāk pārsteigti par publiku.
Kā stāsta Edvards Eigermans (Edward Eigerman), kurš četrus gadus nostrādāja firmā Apple par sistēmu inženieri, bet tagad vada pats savu tehnoloģiju konsultāciju firmu, viņš piedalījies iPod izlaišanā, par kuru pat viņa kolēģi, ar kuriem strādājis kopā, neko nav zinājuši. Viņš pats no Apple tika atlaists 2005. gadā, kad bija iesaistīts incidentā, kurā viens viņa kolēģis bija kādam biznesa klientam parādījis pirms laika kādu programmu.
Slepenība Apple nav tikai dominējošā komunikācijas stratēģija. Tā sakņojas korporatīvajā kultūrā vēl no pirmā Macintosh laikiem, kad konkurenti kā Microsoft un Sony zināja par to pirms izlaišanas.
Vai tik ļoti liela slepenība ir pareiza vai nē, par to domas dalās, īpaši jau jautājumā par Stīva Džobsa (Steve Jobs) veselības stāvokli, bet 1981. gada 25 septembrī Apple akcijas cena bija $ 1.78, bet 2009. gada 25. jūnijā bija gandrīz $ 140.
Nu jā, bet mēs jau nestrādājam pasaules līmenī, mūsu noslēpumiņi ir maziņi, un mums pat tos nemaz nevajag, vai ne?