Drošs elektroniskais paraksts Latvijā – kas būs tālāk?

Jau pirms kāda laika ir ticis ziņots, ka Latvijas Pasts (LP) nodos droša elektroniskā paraksta pakalpojuma vadību un uzturēšanu Latvijas Radio un Televīzijas Centram (LVRTC). Šobrīd jo naski tuvojas stunda X, kurā tas tiks paveikts.

Iesākumā mazliet vēstures par to kā tika nonākts līdz esošai situācijai. Jau pasen Eiropas Savienība bija lēmusi, ka dalībvalstīs ir jārealizē uzticama elektroniskā paraksta pakalpojums, tomēr Latvijā līdz 2005. gadam nekas dižs šajā jomā nenotika, līdz radās Īpašo Uzdevumu Ministrija Elektroniskās Pārvaldes Lietās Sekretariāts (ĪUMEPLS). Tika rīkots konkurss, kurā uzvarēja Latvijas Pasts kopā ar partneriem. 2005. gada oktobrī Ministru Kabinets (MK) pieņēma koncepciju, par labu elektroniskā paraksta nesēju atzīstot viedkarti, kas atbilst zināmām drošības prasībām. 2005. gada vidū LP izsludināja tenderi par risinājuma izstrādi un tā paša gada 17. novembrī tenderī uzvar Microsoft kopā ar partneriem. Pēc tam visu 2006. gada pirmo pusi LP kopā ar visām iesaistītajām organizācijām strādā galvas nepacēluši, lai izveidotu risinājumu, un rezultātā 2006. gada 4. oktobrī svinīgi tā laika Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim tiek pasniegta pirmais drošais elektroniskais paraksts. Tāpat 2006. gadā starp LP un ĪUMEPLS tiek panākta vienošanās par 50000 elektroniskā paraksta komplektu piegādi valsts un pašvaldību ierēdņiem.

Sākotnējais optimistiskais plāns paredzēja, ka šis produkts kļūs populārs, jo izstrādātais risinājums piedāvā uzticamas autentifikācijas iespējas, kā arī ļauj samazināt papīra dokumentu lietošanas apjomu (tātad darba process kļūst „zaļāks”), tomēr bija arī zināmas grūtības kuras kas traucēja šim plānam realizēties. Lielākās bija dažādās juridiskās prasības, kas attiecās uz šī paraksta lietošanu: divi likumi komplektā ar sešiem MK noteikumiem, plus deviņi starptautiski standarti. Līdz ar to lietošana kļuva pietiekami sarežģīta vienlaikus piedāvājot arī samērā labu uzticamības līmeni. Traucē arī dažādas, ar elektronisko parakstu nesavietojamas prasības, piemēram, ar MK noteikumiem ir noteikts, ka students var iestāties augstskolā tikai ierodoties personīgi un uzrādot atbilstošu izglītību apliecinoša dokumenta oriģinālu. Savu artavu elektroniskā paraksta nepopularitātē ir devušas arī dažādas iestādes, daļēji nezinot ko iesākt ar elektroniski parakstītu dokumentu.

Jau pasen, pirms LP izveidoja elektroniskā paraksta pakalpojumu vairāki uzņēmīgi ļaudis izdomāja veikt praktisku eksperimentu – iesniegt Valsts Ieņēmumu Dienestam ar Igaunijas elektronisko parakstu parakstītas atskaites, tomēr pēdējā brīdī eksperiments pajuka baidoties no iespējas, ka pēc tam varētu sekot izlases kārtībā viņiem “izlozētas” padziļinātas pārbaudes, tomēr ja kāds no lasītājiem ir kādu līdzīgu eksperimentu veicis – labprāt uzzinātu par rezultātiem un sekām.

Lielākas šķērslis elektroniskā paraksta un elektronisko dokumentu popularitātes kāpumam ir pakalpojumu trūkums. Iestājās klasiskais vistas/olas gadījums – kas tad būs sākumā, lietotāji vai pakalpojumi? Izskatās ka, ka tomēr ir radusies pārliecība par otro… Ļoti ļoti lēnām, tomēr sistemātiski situācija uzlabojas – aizvien vairāk pakalpojumu kļūst izmantojami izmantojot drošu elektronisko parakstu. Spriežot pēc ĪUMEPLS datiem beidzot ir parādījušies elektroniskie pakalpojumi, kurus patiešām izmanto samērā plaši: vispopulārākie ir „Dokumentu pārbaude Nederīgo dokumentu reģistrā” (šim pakalpojumam nav nepieciešama autorizācija), „Ziņas par personām, kurām manā īpašumā ir spēkā reģistrācija dzīvesvietā” un „Pārbaude, vai personai ir spēkā reģistrācija dzīvesvietā norādītajā adresē.” Kā redzam – visi sadzīvē lietojami. Lai gan top teikts ka pakalpojumu popularitāte ir būtiski augusi (pat piecas reizes), autori apgrūtinās nosaukt absolūtos skaitļus. Lai arī kāds būtu šis pieaugums skaitļos, fakts ka pieaugums dod iespēju cerēt ka kādreiz tiks sasniegta kritiskā masa un elektroniskie pakalpojumi sāks vairoties kā sēnes pēc lietus. Tomēr katrai kārtīgai medus mucai vajag arī darvas karoti – visi šie pakalpojumi ir pieejami arī izmantojot vairāku Interneta banku autorizāciju (SEB, Latvijas Krājbanka, Swedbank) un gan jau ka šīm bankām pievienosies arī citas. Līdz ar to privātpersonai var rasties loģisks jautājums – vai man kā privātpersonai esošajos apstākļos ir nepieciešams vēl kas papildus? Sliecos uz atbildi – šobrīd nē. Ja šo pašu jautājumu uzdodot uzņēmuma vai valsts iestādes darbiniekam – jā, ja nepieciešams regulāri oficiāli komunicēt ar citām iestādēm/organizācijām (tas gan netraucē valsts iestāžu darbiniekiem šos parakstus reizēm turēt seifā neaiztiktus).

Tuvākā nākotne. Paredzēts, ka jau maija vidū LVRTC kļūst par USPS – tātad saņem akreditāciju Datu Valsts Inspekcijā un sākot ar jūnija sākumu sāk piedāvāt elektroniskā paraksta pakalpojumu. Lielākā daļa elektroniskā paraksta pakalpojuma komandas, kas strādāja ar elektroniskā paraksta pakalpojumu LP pāriet strādāt LVRTC, tādējādi tiek saglabātas zināšanas, kā arī tiek nodrošināta attīstības nepārtrauktība (tātad nebūs nepieciešams pusgads, lai pakalpojuma izstrādātāji saprastu kas jādara). Tāpat tiek pārņemta www.e-me.lv Interneta vietnes vadība un uzturēšana, arī pārējā kontaktinformācija paliek nemainīga.
Juridiskās saistības tiks pārņemtas Komerclikumā noteiktajā kārtībā, līdz ar to pakalpojumu lietotājiem nav obligāti jāpārslēdz līgumi, tomēr ja klienti to vēlēsies šāda iespēja netiks liegta (pieejama sākot jau ar maija vidu). Tātad nekas būtiski esoša elektroniskā parakta lietotāja darbā nemainās, tik vien kā pavīd cerība, ka servisa līmenis uzlabosies.

Īpaši priecē ziņa, ka pat DižĶibeles laikā netiks paaugstinātas pakalpojumu cenas, tiek norādīts uz varbūtību, ka pakalpojumu cenas pat kritīsies – te var izteikt ļoti piesardzīgu pozitīvu piebildi, ka arī tas varētu veicināt elektroniskā paraksta izmantošanu, jo visādi citādi parastais (ar rakstāmpiederumu rakstītais) paraksts tik lielas un tūlītējas, uzreiz redzamas izmaksas nerada (ja nu vienīgi parakstoties ar kādu Aurora Diamante eksemplāru, bet šāds gadījums jau prasa atsevišķu diagnozi)…

Tālāka nākotne. LVRTC jau tiek realizēta stratēģiskā partnera piesaiste darbam ar elektronisko parakstu. Šis partneris laika gaitā pārņemtu un nodarbotos ar pakalpojumu izplatīšanu un popularizēšanu. Tiek pieļauta iespēja strādāt pie dažādu citu paraksta nesēju ieviešanas, tajā skaitā arī mobilo telefonu SIM kartes. Iepriecina arī ziņa, ka tiek domāts par veidu kā vienkāršot pieteikšanos elektroniskā paraksta saņemšanai.

Liriska atkāpe: kāda liela organizācija saņem elektronisku dokumentu no citā valstī strādājoša sadarbības partnera, protams, elektroniski parakstītu. “Tā, tas no Latvijas nāk, pag, kur varēja to Latvijas e-dokumentu atvērt, tā, bija programmatūra. Johaidī, jauna versija pieejama, kas jāinstalē lai lietotu, bet man administratora tiesību nav… Tā, bija tak kaut kāda Interneta lapa kur to dokumentu pārbaudīt, kā nu tā to sauca……”. Labi vēl, ja šādā situācijā programmatūrai tiek lietota kāda pietiekami populāra valoda. Diez vai visi lasītāji viegli sazinās, piemēram, Zviedru valodā…

Šādā skatījumā interesanta ziņa atnākusi no Eiropas Savienības puses: ņemot vērā ļoti dažādos veidus kā ES dalībvalstis realizē elektronisko parakstu un šo risinājumu nesavietojamības radītās problēmas, ES ir uzsākusi darbu pie vienota elektroniskā paraksta formāta izstrādes. Teorētiski visā ES ir par derīgu atzīstami jebkuras dalībvalsts ieviesti drošie elektroniskie paraksti, tomēr tie visi ir veidoti ļoti specifiski, tāpēc to lietošanai nepieciešama vai nu speciāla programmatūra (kura parasti ir pieejama bez maksas) un/vai Interneta vietne (vismaz dokumentu parakstu pārbaudei). Ir tapis zināms, ka visticamāk ES vienotajam elektroniskajam parakstam tiks izmantots XADES standarts, tomēr vēl nav izlemts kāda veida konteinera formāts tiks izmantots. Šeit paredzamas „milžu cīņas” starp dažādiem programmatūras izstrādātājiem un citiem aktīvistiem par „pareizo” elektroniskā dokumenta formātu, tātad vēl garš ceļš ejams līdz vienotam Eiropas parakstam – vismaz pāris gadi, tomēr nebūšu pārsteigts, ka līdz reālam rezultātam – formāta aprakstam gaidīsim arī ilgāk. Tam savukārt sekos ieviešanas periods, kas arī varētu ilgt gadu vai vairāk. Tātad – kādu piecgadi šis paraksts mūs vēl nesasniegs. Ja tiks ieviests vienots ES elektroniskā paraksta formāts, lielākie ieguvēji būs tie elektroniskā paraksta lietotāji, kuriem nepieciešams sadarboties starptautiski, tātad pietiekami šaurs personu loks gan uzņēmumos, gan valsts iestādēs. Teorētiski tas varētu arī nojaukt starptautiskās barjeras iedzīvotājiem un, piemēram, atvieglotu komunikācijas iespējas ar svešzemju bankām.

Kopumā vērtējot situāciju vērojamas pozitīvas tendences, tomēr pozitīvā daļa ir samērā lēna/maza. Tāpat priecē elektroniskā paraksta komandas entuziasms un optimisms, tas ļauj cerēt, ka elektroniskā paraksta pakalpojums Latvijā kļūs pieejamāks, populārāks un izmantojamāks. Cerams ka šis entuziasms arī saglabāsies turpmāk un tam būs arī pamatojums.