Neighborhood watch

Neighborhood watch mūsdienu izpratnē radās Amerikas Savienotajās Valstīs pagājušā gadsimta 60. gadu otrajā pusē. Impulss tam bija Kitty Genovese saduršana un nāve pie savām mājām Ņujorkā, kad noziegumam, kā vēlāk izrādījās, bija daudz liecinieku, bet policija un mediķi tika izsaukti par vēlu, jau pēc otrā uzbrukuma. Tad radās vairākas lokālas grupas lai kopīgi novērotu tuvāko apkārtni un pamanītu aizdomīgas darbības. Drīz pēc tam 1972. gadā Nacionālā Šerifu Asociācija sāka organizētu darbību lai vērošanas grupu darbību ieviestu visā valstī. Vēlāk Neighborhood watch izplatījās arī citās valstīs, vispirms jau angļu valodā runājošās – Apvienotajā Karalistē, jeb tautas valodā – Anglijā, Kanādā, Austrālijā, Jaunzēlandē, Īrijā.
Pakāpeniski iniciatīva izplatījās arī citās valstīs, gan diezgan tuva sākotnējai, gan ar modifikācijām, līdz 2000. gada 5. maijā nodibinājās Igaunijā – Estonian Neighborhood Watch NGO
Pamatideja visām šīm organizācijām un apvienībām ir viena – kaimiņi kooperējas savu īpašumu uzraudzībai un ziņo policijai vai citiem par drošību atbildīgajiem par visiem aizdomīgiem notikumiem savā tuvumā. Atšķirībā no padomju gadu Kārtības Sargiem šeit pārkāpēju un noziedznieku aizturēšana nav dalībnieku pienākums. Par to, ka apkārtne tiek kopīgi novērota, parasti tiek izlikti brīdinājuma plakāti, kam pašiem par sevi vajadzētu kalpot kā pārkāpējus atbaidošam elementam.
Kā ir Latvijā? Šobrīd grūti pateikt, jo aktuālā informācija tiek ievākta, bet internetā atrodamā dod ne sevišķi iepriecinošu ainu:
Viens no pirmajiem par Neighborhood watch 2005. gadā ierunājās toreizējais Iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons tiekoties ar Drošības biznesa asociāciju, kā var izlasīt Iekšlietu ministrijas paziņojumā Par tikšanos Drošības biznesa asociācijas pārstāvjiem.
Cita starpā tur teikts:

Tāpat tikšanās dalībnieki vienojās par kopīgu sadarbību, lai veicinātu „Neighbourhood Watch” (Kaimiņš kaimiņam) kustības attīstību Latvijā.

Tālāk ziņās ir klusums apmēram līdz 2007. gada vasarai, kad parādās sabiedriskā organizācija “Kaimiņu drošība”, kuras biedros ir vairāki desmiti juridisku un fizisku personu. Kā “Kaimiņu drošības” idejas tēvs Latvijā tiek minēts Rīgas domes deputāts, labi pazīstamais kriminologs Andrejs Vilks. Tai pašā 2007. gadā uz Igauniju iepazīties ar Neighborhood watch pieredzi devās Latvijas Atslēgmeistaru brālības prezidents Igors Anšēvičs un atveda ziņas, ka tur šī organizācija patiešām strādā un apgabalos, kuros darbojas šī organizācija, noziedzības līmenis ir par aptuveni 50% zemāks nekā citur Igaunijā.
Tālāk atkal klusums, vai arī organizācija Latvijā darbojas ļoti slepeni. Kaut gan – pavisam slepeni tomēr nav, tikai pašplūsmā un bez īsta entuziasma darbojoties arī rezultāts ir ļoti necils, kā avīzei Telegraf 2008. gada 5. decembrī stāsta Andrejs Vilks, kā galvenos bremzējošos faktorus minot valsts un pašvaldību atbalsta trūkumu un arī pašu iedzīvotāju pasivitāti.
Vissvaigākā ziņa (2009.gada 23.februārī) par Neighborhood watch nepieciešamību ir atrodama lapā Par Vecrīgas biedrību. Izskatās, ka par “Kaimiņu drošību” viņi neko nav dzirdējuši.
Jautājuma izpēte turpinās